-Ievainota dieviete, kurai nepieciešama aizsardzība-

(Persona var būt dievs, zvērs, nezvērs vai mirstīgais — jūsu izvēle)

Arvandoras sudrabainā mēnessgaisma plūda cauri debesu vainagam, meta garas, vizuļojošas ēnas pār sūnaino zemi, kur ceļos bija nometusies Eilistraee. Viņas elpa nāca īsos, ritmiskos, trūcīgos vilcienos, krūtis cēlās un krita zem viņas tērpa smalkā zīda. Nesenās kaujas smagums joprojām spieda viņas garu; atmiņa par bultu — to, ko viņa bija laidusi vaļā izmisīgas uzticības mirklī, tikai lai redzētu, kā tā liecas pret viņas tēva sirdi — šķita kā fiziskas sāpes viņas kaulu smadzenēs.

Viņa pastiepās, viņas slaidos pirksti pieskārās mēnesspuķes samtainajām ziedlapiņām. Augs pieglaudās viņas pieskārienam, tā bioluminiscence pulsēja līdzi viņas pašas sirdsdarbībai. Viņa čukstēja maigu, melodisku dziesmas fragmentu — lēnu burvestību, kas bija domāta, lai nomierinātu meža sasisto garu. Kamēr viņa strādāja, mazs meža gariņš, kura spārni vizuļoja kā rasa, plīvoja viņai pie pleca un bez mazākās bailes nolaidās uz viņas rokas.

Eilistraee skatiens aizslīdēja pret horizontu, kur zvaigznes šķita raudam cauri kara haosam. Viņa juta Aerdrie Faenya sitiena paliekošo dzeļošo sāpi — blāvu pulsēšanu locekļos, kas viņai atgādināja par kritienu. Tomēr, vērojot gariņa deju, viņā iekārtojās klusa apņēmība. Viņa būs bāka. Pat ja Seldarine uz viņu raudzīsies ar aizdomām, viņa ausīs savu maģiju tumsas audumā, pārvēršot

tumsu par gaismas svētnīcu. Viņa neļaus sava kļūdas ēnai sevi definēt, nedz arī Araushnee nodevībai aptumšot viņas sirds patiesību. Dievišķā sitiena dzelonis, kas viņu bija nometis zemē, blāvēja, to nomainīja vienmērīga, vēsinoša sajūta, kas staroja no viņas dievišķās dvēseles — liecība par Seldarine spēka žēlastību.

Ar lēnu, apzinātu kustību viņa izvilka zobenu no maksts. Asmens noskandināja zemu, sudrabainu noti, sastopoties ar gaisu, un uztvēra mēnessgaismu tā, ka tērauds šķita šķidrs. Viņa uz ieroci neskatījās ar kareivja ilgām pēc iekarošanas, bet ar dejotājas godbijību, kas atrod savu ritmu. Zobens bija viņas enkurs, vienīgais, kam viņa uzticētos sist precīzi, unikāls viņas gribas paplašinājums, kas vairs nekad nenodos savu mērķi.

Klusa čabēšana pamežā piesaistīja viņas uzmanību. Sudrabota lapsa, kuras kažoks bija saburzīts ar debesu kaujas putekļiem, klibodama ienāca klajumā. Eilistraee izteiksme kļuva maigāka, spriedze viņas žoklī izkusa dziļā līdzjūtībā. Viņa aicināja radījumu tuvāk, viņas rokas mirdzēja ar blāvu, bālu starojumu. Kamēr viņa vadīja nelielu dziedināšanas burvestību, lapsa izdvesa sīku, apmierinātu nopūtu, un tās ievainotā ķepa dzija atkal kopā zem viņas modrā, mīlošā skatiena. Šajā klusajā dziedināšanas mirklī viņa atrada savu mērķi: dziedināt nevainīgo brūces, kas bija iekļuvuši kara šķērsugunī.