Tulkots no angļu valodas
Zaglis kliedza lejā bedrē, kas bija izrakta kapa vidū. Viņa sejā bija redzamas bažas, un viņš nemitīgi pārbaudīja apkārtni.
“Klusāk! Mēs rokām jau vairāk nekā 2 stundas, un neviens vēl nav nācis mūs notvert!!”
Atbildēja zaglis bedrē, nepārtraukti ar vecu, raupju lāpstu smeļot zemi. Virs sniegotās zemes bija izveidojusies visai liela zemes kaudze.
“Tieši tā, nomierinies. Tas vecais kapracis ir pārāk vecs, lai paspētu šurp, kad viņa mūs pamanīs.”
Teica zaglis ar pašapmierinātu un pārliecinātu smaidu, atspiedies pret kapakmeni tā, it kā viņam nebūtu par ko uztraukties.
“Kā lai es, pie velna, neuztrauktos?? Ar viņas bisi vien pietiek, lai mani ieliktu šajā zārkā cita vietā!!” teica satrauktais zaglis, turpinādams steidzināt bedrē esošo zagli.
Pašapmierinātais zaglis nopūtās un tad sarkastiski iesmējās.
“Ierocis? Arī es baidos, bet viņa droši vien neredz pietiekami labi, lai nospiestu mēlīti.”
Pašapmierinātais zaglis nošņācās, taču viņa pašpārliecinātība bija pārāk liela, lai viņš sadzirdētu aiz muguras tuvojošos soļus
“Tev taisnība, viņa arī ir veca. Tāpēc es nelietoju tādu ieroci kā viņa.”
“Ko tu ar to domā? Pagaidi, un kas tu esi—“
Pirms pašapmierinātais zaglis paguva noreaģēt, viņam ar milzīgu spēku pa galvu iesita ar cietu koka nūju.
Viņa redze ātri aizmiglojās, ķermenis saļodzījās, un viņš nokrita sniegā bezsamaņā.
Satrauktais zaglis ātri aptvēra notiekošo un pagriezās pret vīrieti, viņa roka drebēja, satvērusi naža spalu.
“KRETĪN!” Satrauktais zaglis metās viņam virsū.
Taču vīrietis ātri ieņēma citu stāju un ar koka nūju kā ar šķēpu iedūra satrauktajam zaglim tieši vēderā un krūtīs. Viņš atvēra muti, no rīkles izlauzās sāpju kliedziens, un, viņam mazliet saļimstot, gar zodu notecēja siekalu strūkliņa.
"Zini, ar īsu nevajag mesties virsū pretiniekam, kuram ir garāks ierocis."
Saglabājot ritmu, vīrietis vēzēja koka nūju un trieca to tieši satrauktajam zaglim pa zodu.
Trieciens skaļi nograbēja, satrauktā zagļa galva atrāvās atpakaļ, acis aizgriezās, un viss viņa ķermenis nogāzās atmuguriski.
Melns traips uz baltā sniega.
“Divi...”
“Hei, jūs tur! Kas, pie velna, notiek!!” Zaglis bedrē iekliedzās un lēnām kāpa augšā pa bedres malu. “Kas, pie velna...”
Viņš palūkojās apkārt un ieraudzīja abus bezsamaņā esošos līdzdalībniekus, bet vīrieša tur nebija.
Taču tad viņa redzi aizsedza koka nūja... Un iestājās tumsa.
...
“Tātad viņu kopā bija trīs. Paldies, ka palīdzējāt viņus notvert.”
Teica jaunais policists, aizverot un aizslēdzot policijas automašīnas aizmugurējās durvis. Automašīnā sēdēja trīs zagļi.
Sakulti un saslēgti rokudzelžos.
“Par laimi, viņiem nekas nebija paspējis nozagt...” Vīrietis nomākti teica, noskatoties, kā policijas automašīna, ieslēgtai sirēnai gaudojot, ātri aizbrauc.
Vīrietis nopūtās, atgriezās un aizslēdza kapsētas vārtus.
“Hmm, esi atpakaļ, jaunais cerību vīrieti.”Vecā sieviete teica no koka mājas lieveņa, pamanījusi vīrieti pārnākam.
Nopūta.“Kopš esmu šeit, tev droši vien ir vairāk brīvā laika...”
Vīrietis teica, uzlicis koka nūju uz pleca.
Vecā sieviete jautri iesmējās un maigi šūpojās šūpuļkrēslā.
“Man nekas pretī, man šķiet, ka tā ir priekšlaicīga aiziešana pensijā darba vidū.”
“Turklāt es tāpat jau esmu veca.”
“Starp citu, kāpēc man jāvalkā tāds pats apmetnis kā tev? Vai ar šo nūju nepietiek?”
Vīrietis teica, pacēlis apmetņa malu. Viņam šķita, ka izskatās pēc kaut kāda rituāla sekotāja.
“Tas ir tāpēc, lai mēs šajā sniegotajā vietā nenosaltu.”
“Tad kāpēc nevilkt siltu mēteli??...”
“Mums jābūt taupīgiem.”
Vēl viena nopūta; vīrietis jutās mazliet bezpalīdzīgs.
“Lai nu paliek... Nez, vai šī kapsēta ir īpaša?... Gandrīz mēnesi, kopš te strādāju, ir notikuši 12 neveiksmīgi kapu aplaupīšanas mēģinājumi...”
Vīrietis teica, raidīdams vecajai sievietei pārmetošu skatienu.
“Labs jautājums, jaunais cilvēk.”
Vecā sieviete pamāja un brīdi klusēja.
“Ja neskaita dažus bagātniekus un augstmaņus, kuriem atļauts tikt apbedītiem šajā kapsētā.”
Vecā sieviete uz brīdi apklusa.
“Šī kapsēta nav tādu cilvēku kā augstmaņi, filozofi vai gudrie atdusas vieta.”
“Tā ir atdusas vieta noslēpumainiem cilvēkiem, kuru te varētu būt pat vairāk nekā iepriekšminēto.”
“Atzīstu, zagļiem diezgan labi izdodas iegūt šādu informāciju.”
“Bet viņi droši vien neaizdomājas...”
“Vai gan tā nevarētu būt lamata, kas viņus ievilina šajā kapsētā...”
“Sekli cilvēki tam noticēs. Taču saprātīgi cilvēki varbūt nekad šeit nenāks.”
To teikusi, vecā sieviete mazliet pagrieza galvu un klusi palūkojās kapsētas rietumu virzienā.
Pamanījis vecās sievietes galvas nelielo pagriezienu, arī vīrietis lēnām palūkojās rietumu virzienā.
Tad, atpazinis šo virzienu, viņš pēkšņi kaut ko atcerējās.
“Mani interesē arī vēl kas.” Vīrietis jautāja
“Kāpēc mēs nedrīkstam iet tālāk par to vietu?”
Viņš pacēla roku un norādīja uz rietumiem.
Rokas norādītajā virzienā, kapsētas tālajos rietumos.
bija redzama sarkana līnija — liels rožu dzīvžogs starp balto sniegu un mazajiem kapiem.
Nebija ne koku, ne krūmu, ne ceļa.
Tikai kapi.
Tikai liels rožu dzīvžogs, kas stiepās tālumā un atdalīja kapsētas rietumu daļu.
Ainavu, kas atgādināja baltu gleznu, pārtrauca nepatīkami tumšsarkans tonis.
Vecā sieviete ķiķināja. “Ziņkārība kaķi nokāva, jaunais cilvēk.” Vecā sieviete runādama šūpoja krēslu.
“Taču tur kāds ir atbildīgs. Vienkārši mēs neesam piemēroti darbam tur.”
“Un mums nav tiesību tur ieiet.”
“Nav tiesību?”
Vīrietis paskatījās uz veco sievieti; viņā tikai auga apjukums un ziņkāre.
Viņš atkal palūkojās uz rietumiem, uz rožu dzīvžogu rindu, kuras sarkanā krāsa izcēlās uz sniega baltuma fona.
Un tajā slēpās neizsakāma dīvainība.
“Veciem cilvēkiem patīk runāt literāri, ko?” Vīrietis teica, pievēršot uzmanību vecajai sievietei, kura tikai pasmaidīja un turpināja šūpot krēslu, kurā sēdēja.
“Es neesmu īpaši ziņkārīgs, tāpēc, ja tas ir noteikums, man to nevajadzētu pārkāpt.”
“Bet, iespējams, šajā kapsētā ir daudz kas tāds, ko tu man vēl neesi pastāstījusi.”
Vecā sieviete ķiķināja.
Vīrietis papurināja galvu, lēnām uzlika koka nūju uz pleca un atkal devās patrulēt pa sniegoto kapsētu.
Vērojot, kā vīrieša stāvs pamazām pazūd, vecā sieviete domīgi pārskatīja pazīstamo kapsētu.
Vējš pāršalca viņas seju.
Sajutusi vēja virzienu un sekojusi tam ar skatienu līdz debesīm, vecā sieviete apklusa un pārstāja šūpoties.
“Viņam piemīt potenciāls.”
“Varbūt viņš būs piemērots.”
Teica vecā sieviete.
Tad viņa lēnām atkal sāka šūpoties krēslā.
Viņas abas rokas atrada spieķi, un viņa uzlika uz tā abas plaukstas.
Vecās sievietes krunkaino lūpu kaktiņi savilkās apmierinātā smaidā.
Izveidots 2025. g. 2. nov.
Atjaunināts 2025. g. 2. nov.
Publicēts 2025. g. 2. nov.