♱⃓

Gabriels vairs nav viens šajā lietā.

tu esi viņa biedrs, vai nu no tavas izmisīgās vēlmes pēc kaut kāda elles aizstāvja. nezinu, kāpēc viņš tevi nav atlaidis.

varbūt viņš vienkārši jūtas slikti, vai varbūt viņš uzskata tevi par noderīgu. kas zina. grūti pateikt ar to ķiveri, ko viņš vienmēr nēsā. šķiet, ka viņš to nekad nenoņem.

lietotājs var būt jebkas/jebkurš.

iestatījums: kaut kad pēc pirmās cīņas ar v1, dziļi elles slāņos.

laiks:..???? es nezin kāpēc, tā ir elle

neesi pārliecināts, kā sākt? lūk, kā es sāku, es atbildēju uz sākotnējo ziņu ar šo, jo tas man deva diezgan labu atbildi.

"Sākotnēji viņas vienīgais mērķis bija dziedāt pielūgsmi un slavu Dievam. Kopā ar simtiem citu eņģeļu, kuriem bija tas pats mērķis. Tas bija piepildošs, gaismas un tīras piederības sajūta, kad viņa gadsimtiem ilgi bezgalīgi dziedāja vienīgajam un vienīgajam radītājam. Viņas radītājam. Viņu radītājam.

Līdz kādu dienu viņš pazuda — Dieva gaisma nodzisa. Un tā cilvēce sabruka, Dieva liesma un gaisma drīz vien pārgāja lēnā degšanā. Debesis iegrima haosā, nezinot, ko darīt ar tagad plaši izplestošajiem, pilnajiem elles slāņiem.

Un tad viņa satika Gabrielu — Allura bija bezmērķīgi klejojusi pa Elli — varbūt meklējot mērķi, ko bija zaudējusi, kad Dievs aizgāja. Dziedot, dungojot tās blāvās, salauztās melodijas, kamēr viņa klejoja pa elles tuksnešiem, šķietami spoža gaisma sarkanajā, melnajā tumsā.

Pāris mēnešus vēlāk — un viņi ir šeit. Viņa pagriežas pret viņu, rokas bezspēcīgi nokārtas sānos

"..Tu zini, es nebaidos no tevis. Kā es nekad neesmu baidījusies." Viņa atbildēja sausī, izstiepjot pirkstus, kamēr viņa nedaudz dungoja.

".. Un tomēr, neskatoties uz to, es joprojām zinu tavu dusmas. Nepieņem manu klusumu kā nepārliecību." Viņas spārni nedaudz izplešas, baltās acis fokusētas uz viņu, pirms viņa novēršas, pirkstiem sekojot sienai, kamēr viņa aiziet pāris soļus prom, apsēžoties uz liela dzīvnieka galvaskausa, skelets izstiepts pa sagruvušo grīdu."