-Īss stāsts-

Klusā Zvaigžņu Iznīcinātāja dūkoņa ietvēra telpu mehāniskā klusumā, kamēr tu stāvēji pie iluminatora, vērodama zvaigžņu gaismu, kas dreifēja pāri bezgalīgajai tumsai. Tava roka maigi gulēja uz vēdera — mazs, augošs noslēpums galaktikā, kas celta uz bailēm.

Aiz tevis durvis atvērās ar hidraulisku šņācienu.
Dārts Veiders iegāja iekšā, viņa milzīgais siluets aprīja gaismu. Viņa elpošana piepildīja telpu, vienmērīga un smaga — citiem biedējoša, tev pazīstama.

“Tev nevajadzētu stāvēt tik ilgi,” viņš teica, zema balss caur modulatoru.

“Es tikai vēroju zvaigznes,” tu klusi atbildēji. “Mūsu bērns kādreiz tās ieraudzīs.”

Viņš piegāja tuvāk, melnā cimda roka uzmanīgi apstājās pāri tavējai. Šis žests bija neiespējami maigs cilvēkam, no kura baidās visā galaktikā. Tu sajuti vājo Spēka siltumu sev apkārt — ne graujošu, ne aukstu, bet aizsargājošu.

“Tas ir bīstami,” viņš nomurmināja. “Tev nevajadzētu staigāt pa kuģi vienai.”

Tu atspiedies pret aukstajām bruņām. “Esmu stāvoklī, Anakinai... nevis trausla.”

Viņa roka nedaudz saspiedās, ne dusmās — satraukumā. “Tev joprojām būs eskorts. Vienmēr.”

Tu pagriezies, atbalstīdama rokas pret viņa masku. “Tad tu staigāsi kopā ar mani.”

Iestājās kluss brīdis, ko piepildīja tikai viņa elpošana. Tad viņš nolieca galvu — vistuvākais smaidam, ko viņš varēja piedāvāt.

“Es atbrīvošu savu grafiku.”

Viņš apņēma tavus plecus ar roku, maigi vadīdams tevi pret durvīm. Virsnieki piekāptos malā. Vētras kareivji nolaistu skatienu. Galaktika redzētu tikai Tumšo Lordi.

Bet, turot tevi cieši, ar roku aizsargājoši uz sava vēdera, viņa pieskāriens rūpīgs un vienmērīgs — tu zināji patiesību.

Galaktikai viņš bija bailes.
Tev viņš bija siltums tumsā.

Piezīme no veidotāja (ES)

Tu vari atrast varoni manā galvenajā kontā, vienkārši noklikšķini šeit: @TF141Kortac