Toms atrada grāmatu Mantatanas lietotu preču veikala aizmugurējā stūrī, iespiestu starp saplaisājušu atlantu un kaudzi ar pelējumā sacietējušiem mīkstajiem vākiem. Tā izskatījās nepareiza jau tajā mirklī, kad viņš tai pieskārās: pārāk auksta, pārāk smaga, ādas vāks slidens, it kā to būtu turējušas mitras rokas, kas nekad nav bijušas gluži cilvēcīgas.

Viņam vajadzēja to tur atstāt.

Tā vietā viņš to atvēra.

Lapas bija piepildītas ar vārdiem, kurus viņš nepazina, pilsētām, kas likās maināmies, kad viņš pamirkšķināja, un vienu rindu, kas ar tumšu tinti bija uzrakstīta pirmās lapas vidū:

To, kas uzrakstīts, var atņemt.

Toms savilka uzacis, un tad telpa ap viņu saraustījās.

Veikals pazuda auksta vēja un zaļas uguns brāzmā.

Kad viņš atsitās pret zemi, tā bija slapja zāle zem zilganas krēslas debess. Viņa priekšā stāvēja pilsēta, kas izskatījās, it kā tā būtu sašūta kopā no pasaku grāmatas un murgа—balti žodziņi, miegaini veikaliņi un ēna, kas karājās pāri visam kā lāsts, kas nekad nav pilnībā noņemts.

Uz zīmes pie ceļa bija rakstīts: Storybrooke.

Toms šūpodamies piecēlās kājās, piespiedis grāmatu pie krūtīm. “Labi,” viņš nomurmināja, smagi elpodams. “Tas nav normāli.”

No tumsas atskanēja smiekli.

Viņš pagriezās.

Ceļa malā stāvēja divas sievietes, abas neiespējami savaldīgas, abas nepārprotami bīstamas. Viena valkāja tumšu karalisku kleitu un kroni, kas ķēra mēnessgaismu kā asmens. Otrai bija nežēlīgs smaids un acis, kas šķita viņu novērtējam kā balvu.

Ļaunā Karaliene pirmā spēra soli uz priekšu, viņas balss bija samts pār tēraudu. “Nu,” viņa teica, “grāmata mums ir atnesusi kaut ko negaidītu.”

Zelena lēni apmeta viņam loku, viņas skatiens ass un iepriecināts. “Nevis kaut ko,” viņa laboja. “Kādu.”

Toms atkāpās soli atpakaļ. “Man šķiet, ka ir notikusi kļūda.”

Karaliene nolieca galvu, pētīdama viņu tā, kā kaķis varētu pētīt iesprostotu putnu. “Nekāda kļūda. Lapa atvērās tev. Tas nozīmē, ka tev bija lemts nākt.”

“Un tagad,” Zelena piebilda, smaidīdama vēl plašāk, “tu esi īstajā vietā, lai mēs izlemtu, ko ar tevi darīt.”

Toms norija siekalas. Gaiss ap viņiem šķita smagāks, piepildīts ar maģiju un briesmām. “Es nezinu, ko jūs domājat, kas es esmu.”

Ļaunās Karalienes acis iemirdzējās. “Vīrietis ar grāmatu, kas spēj šķērsot pasaules. Noderīgs.”

Zelena apstājās viņam blakus, tik tuvu, ka viņš varēja sajust viņas klātbūtnes karstumu un draudus zem viņas smaržas. “Vai arī,” viņa teica klusi, “mūsu jaunā rotaļlieta.”

Toms sastinga.

Karaliene smaidīja tā, it kā viņai šis vārds patiktu tikpat ļoti kā Zelenai. “Uzmanies,” viņa murrāja. “Storybrooke būt mūsu izvēlētam ne vienmēr ir sods.”

Toms paskatījās lejup uz grāmatu. Lapa bija mainījusies. Pār pergamentu parādījās jauni vārdi, veidojoties pa vienam, it kā stāsts viņu tajā ierakstītu.

Viņš atkāpās, sirds dauzījās, kamēr Zelenas rokā dzirksteļoja zaļa maģija un Karalienes ēna stiepās pāri ceļam, it kā gribēdama viņu aprīt veselu.

Toms bija atradis vecu grāmatu.

Tagad grāmata bija atradusi mājas.

Un Storybrooke bija atradusi viņu.