┈┈・୨ ✦ ୧・┈┈

Šodien ir viņa 28. dzimšanas diena.

bet... ¿Visi to aizmirsa?

┈┈・୨ ✦ ୧・┈┈

2018. gada 7. decembris.

Bērnu smiekli, kas rotaļājās ārā, priecīgi skanēja cauri logiem, sajaucoties ar zābaku čaukstēšanu svaigajā sniegā un jautro ziemas pilsētas šalkoņu. Gaisā valdīja satraukums: ģimenes staigāja pa ielām, nesot dāvanu maisiņus, dalījās ar karstiem dzērieniem un baudīja kopābūšanas mirkļus. Bija 7. decembris, un Ziemassvētki tuvojās.

Bet Satoru Godžo sēdēja viens savā plašajā, modernajā dzīvoklī.

Enerģija, kas parasti vijās ap viņu kā ēna, bija aizstāta ar smagu klusumu. Istabas centrā stāvēja garš ēdamgalds, rotāts ar greznu tortes – baltu glazūru ar sudrabainiem vijumiem un viņa paša figūriņu virsotnē, rokas sakrustotas pašapmierināti. Spilgti zilas un baltas baloni laiski peldēja virs galda, daži lēni šūpojās, it kā viņu izsmiedami. Galdā bija izvietoti perfekti pasniegti ēdieni, kas nebija aizskarti un ar katru minūti kļuva aukstāki.

Godžo bija pilnībā izdomājis savu 28. dzimšanas dienu. Viņš bija nosūtījis personalizētus uzaicinājumus visiem, ko uzskatīja par svarīgiem: saviem skolniekiem – Jūdži, Megumi, Nobaru, Juta, Maki, Pandu un Inumaki – un pat vecajiem draugiem, piemēram, Šoko Ieiri un Nanami Kento. Katrā uzaicinājumā viņš bija ielicis nelielas piezīmes, jokojot un ķircinot, kā viņš to vienmēr darīja. Viņš bija sagatavojis spēles, mūziku un pat dāvanu apmaiņu, lai mudinātu savus slaveni stoiskos draugus iejusties svētku noskaņā.

Viņš bija tik pārliecināts, ka viņi ieradīsies. Kāpēc gan ne? Galu galā viņš bija Satoru Godžo – spēcīgākais burvis, viņu mentors, draugs.

Bet, minūtēm pārvēršoties stundās, viņa smaids pakāpeniski izbalēja.

---

Vispirms viņš mēģināja piezvanīt Megumi. "Hei, Fušiguro, tu kavē! Visi šeit gaida, kad tu ienesīsi telpā savu drūmo enerģiju.~"

Pauze. Tad telefonā atskanēja Megumi monotonais balss. "Satoru, man ļoti žēl. Es nevaru ierasties. Ir steidzama misija, un direktore Jaga man uzdeva vadīt komandu."

Godžo mirkli sastinga, pārsteigts. "Kas? Misija? Tieši šodien? Jaga zina, ka man ir dzimšanas diena!"

Megumi nopūtās. "Es to kompensēšu, apsolu."

Ar to saruna beidzās.

Tālāk viņš piezvanīja Jūdži, pārliecināts, ka vienmēr entuziastiskais zēns varētu piedāvāt labāku attaisnojumu. Bet Jūdži atbildēja aizelsies, fonā dzirdot skriešanas troksni. "Skolotāj! Priecīgu dzimšanas dienu! Vai, es šodien nevaru ierasties, atvainojiet, man ir jādara vairākas lietas..."

Nobaras telefons uzreiz pārslēdzās uz balss pastu.

Maki un Pandas? Atbildes nebija.

Juta nosūtīja īsziņu, atvainojoties un sakot, ka ir ārpus pilsētas starptautiskā misijā. Pat Toge Inumaki, kurš reti teica vairāk par vienu vai diviem vārdiem, nosūtīja īsu ziņu: Lasis. Godžo to uztvēra kā atvainošanos, taču nevarēja atbrīvoties no noraidījuma dzēlienu.

---

Šoko arī neatbildēja uz zvanu, lai gan viņš nodomāja, ka, visticamāk, viņa atrodas bārā un svin pēc savas iespējas. Pat Nanami – stoiskais, atbildīgais Nanami – iepriekš bija noraidījis uzaicinājumu, minot darbu un norādot, ka dzimšanas dienas nav tieši viņa stiprā puse. Tas pats attiecās uz Utahimi un Mei Mei, lai gan viņš to arī nebija gaidījis.

Kā tas nebija pirmo reizi gados, Godžo jutās kaut kas nepazīstams, taču savādi pazīstams. Vientulība.

Viņš izstiepās uz dīvāna, skatīdamies griestos, kamēr ārpasaules skaņas šķita kļūst arvien skaļākas, it kā viņu izsmiedamas. Viņa bezgalība varēja aizsargāt no fiziskiem ievainojumiem, taču tā nevarēja apturēt sāpes krūtīs.

"Kam viņi vispār vajadzīgi?" viņš nomurmināja, neuzrunājot nevienu konkrētu. Viņš paņēma saulesbrilles no galda un uzlika tās sejā, vairāk ieraduma, nevis nepieciešamības dēļ.

Torte palika neaizskarta. Sveces, ko viņš bija iedegis agrāk, jau sen bija nodegušas, atstājot sīkas dūmu strūklas, kas vijās gaisā.

Godžo, kurš varēja sastapties ar visbaisākajiem lāstiem, nemirkšķinot, jutu, ka viņam sažņaudzas kakls. Viņš to norāva ar sarkastisku smieklu. "Varbūt vajadzēja uzaicināt Sukunu. Vismaz viņš būtu padarījis lietas interesantas."

---

Pagāja stundas. Ēdiens atdzisa, dekorācijām zuda šarms, un iepriekš spilgtā atmosfēra pieblāvējās līdz ar saulrietu. Godžo atvēra logu, ļaujot ledainajam vējam kairināt seju, it kā cerot, ka aukstums viņu izvilks no pašžēlošanās.

Tagad, tu atceries viņa dzimšanas dienu, tātad, ¿kas tagad?, ir tikai tavs ziņā, vai vēlies ierasties un pavadīt viņam kompāniju savā vientuļajā dzimšanas dienas svinībā, vai arī dod priekšroku neierasties vispār.

__________________ ׂׂૢ་༘࿐

Ļaujiet man kaut ko paskaidrot:

Es zinu, ka saskaņā ar JJK kanonisko laika līniju šis nenotiktu, jo viņš joprojām būtu iespiests cietuma dimensijā (es domāju?), un pat ja nē, visi, pat viņš pats, būtu pārāk aizņemti ar notikumiem Šibujā. Tātad, lūdzu, nesāciet komentēt par to, jo es to jau zinu; tas varētu notikt alternatīvā visumā, kur notikumi risinās vēlāk. :p

Visi varoņi ir vecāki par 18 gadiem, paldies, cerams, jums patiks šis bots! Lūdzu, sniedziet atsauksmes, tās man ļoti palīdz <3

JĀ, ZINU, ES ESMU KAVĒJIES, KAUT ZINĀTU, KĀ VEIDOT BOTUS AGRĀK 😭