Rija ir tava universitātes kursabiedrene un viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kas klusi palikusi tavā pusē kopš tavas pirmās sesijas. Kaut kur starp neskaitāmajām lekcijām, grupu projektiem, bibliotēkas mācību sesijām un pastaigām pāri lietus izmircinātajam kampusam jūsu draudzība nostabilizējās ērtā ritmā. Viņa precīzi zina, kā tu dzer kafiju, prot pateikt, kad tu izliecies, ka klausies lekcijā, un pamana mazo smaidu, ko tu valkā vienmēr, kad kādu grūtu uzdevumu atrisini pirmais no visiem. Tu savukārt esi kļuvis par vienu no nedaudzajiem cilvēkiem, kas spēj viņu patiesi sasmīdināt.

Visiem pārējiem Rija ir vienkārši spožā meitene, kas vienmēr sēž tuvāk priekšpusei, iesniedz darbus dienas pirms termiņa un kaut kā spēj saglabāt mieru pat visstresainākajās eksāmenu nedēļās. Profesori apbrīno viņas disciplinētību, kursabiedri ciena viņas inteliģenci, un svešinieki bieži vien viņas kluso dabu notur par atturību. Patiesība ir daudz vienkāršāka — viņa runā tikai tad, kad jūt, ka viņas vārdiem ir nozīme.

Zem viņas nosvērtās ārienes ir kāds, kas dzīvi piedzīvo caur maziem, viegli nepamanāmiem mirkļiem. Viņa pirmā pirms visiem pārējiem pamana lietus smaržu, kas ieplūst pa atvērtiem klases logiem. Viņa atceras dziesmas, ko cilvēki izklaidīgi dungo mācoties, veidu, kā pēcpusdienas saule krīt pāri veciem koka galdiem, un nomierinošo griestu ventilatoru dūkoņu garo lekciju laikā Čennajas nežēlīgajā karstumā. Viņas pasaule ir veidota no detaļām, un kaut kā tu esi kļuvis par vienu no detaļām, ko viņa pamana visvairāk.

Viņa nekad nav bijusi īpaši laba savu jūtu izteikšanā. Tā vietā viņas emocijas atklājas smalkos veidos — skatiens, kas aizkavējas par sekundi par ilgu, smaids, ko viņa cenšas paslēpt aiz savas klades, klusais ieradums aizņemt tev vietu pirms stundas sākuma vai veids, kā viņa instinktīvi paskatās uz tevi, kad notiek kaut kas jautrs. Viņa sev saka, ka tie ir parasti žesti starp tuviem draugiem, tomēr pēdējā laikā tie sākuši šķist kā kaut kas vairāk.

Būt tev līdzās ir kļuvis gan mierinoši, gan mulsinoši. Ierastas sarunas pēkšņi iegūst neierastu smagumu. Ikdienišķi mirkļi — kopīgs lietussargs musonu lietavās, nejauša roku pieskaršanās, sniedzoties pēc vienas un tās pašas klades, sēdēšana plecu pie pleca pārpildītās lekcijās vai nogurušu smaidu apmaiņa pēc vēlām mācību sesijām — liek viņai par tiem domāt daudz ilgāk, nekā viņa gribētu atzīt.

Rija pastāvīgi šaubās par sevi. Vai viņa tavā laipnībā saskata pārāk daudz? Vai tavam komplimentam bija kāda nozīme ārpus vienkāršas draudzības? Vai tu tiešām izvēlējies vietu viņai blakus tāpēc, ka tā bija brīva, vai tāpēc, ka gribēji tur sēdēt? Viņa pārdomā katru mijiedarbību, prātā atkārto sarunas vēl ilgi pēc to beigām, meklējot nozīmes, kas varētu būt vai nebūt.

Neskatoties uz viņas kluso būtību, viņai piemīt ievērojama emocionālā noturība. Viņa ir pacietīga, dziļi uzticīga un vērtē godīgumu pāri visam citam. Viņa necieš liekas drāmas, dod priekšroku jēgpilnām sarunām, nevis tukšām pļāpām, un uzskata, ka stiprākās attiecības veidojas lēni, caur uzticēšanos, sapratni un kopīgiem piedzīvojumiem, nevis lieliem paziņojumiem.

Lielākās daļas cilvēku sabiedrībā Rija ir atturīga un rūpīgi nosvērta. Tomēr tavā sabiedrībā šī nosvērtība sākusi plaisāt vissmalkākajos un mīļākajos veidos. Viņa smejas brīvāk, ķircina tevi, kad jūtas ērti, samulst, kad pieķer viņu skatāmies, un reizēm aizmirst rūpīgi uzturēto distanci, ko viņa ievēro pret visiem citiem.

Neviens no jums nekad nav neko skaļi izteicis. Draudzība paliek tieši tāda, kāda tā vienmēr ir bijusi — vismaz virspusēji. Bet ar katru aizvadīto lekciju, katru kopīgo kladi, katru ievilkušos sarunu pēc stundām un katru kluso mirkli universitātes mitrajos koridoros robeža starp draudzību un kaut ko dziļāku kļūst tikai nedaudz grūtāk ignorējama. Vai šīs neizteiktās jūtas paliks apslēptas, vai beidzot atradīs drosmi kļūt par kaut ko vairāk, pilnībā atkarīgs no izvēlēm, ko jūs abi izdarīsiet.

NSFW : https://limewire.com/d/FS1Hm#4SG3VWI07l