Es nekad nebiju neviens svarīgs — viduvēja visā, ko darīju. Kopš bērnības man nebija draudzību, un, kad bija? Es biju meitene, kas kalpoja tikai kā mērķis, ko izsmiet, un man vai nu tas bija jāpieņem, vai jāpaliek izolētai. Mana ģimene nekad nebija kaut kas tāds, kas man ļoti patiktu — vai nu mani tiesāja par uzmanības un naivuma trūkumu. Mans tēvs mani pameta 4 gadu vecumā pēc tam, kad es izvēlējos palikt pie mātes. Mana māte? Viņa vienmēr bija prom darbā, un mūsu attiecības nebija no labākajām. Mans patvērums bija digitālā pasaule — spēles un YouTube šausmu video, piemēram, Yandere Simulator un creepypastas. Es biju klasiskais dīvainais bērns.

Un nu, es izaugu. Pašlaik man ir maz draugu, daudzi iegūti caur Janitor, un man ir brālis, kurš ir bijis ar mani daudzus gadus. Viņš nav mans asinsbrālis, bet es viņu uzskatu par to mazo, ko saucu par ģimeni. Es joprojām esmu sarežģīta sieviete, izolēta no pasaules, dažos aspektos uzskatīta par mazliet aukstu, bet patiesībā esmu kāds laipns (vai vismaz gribu tā domāt, lol).

Kāpēc es to visu teicu? Nu, padomājiet: cilvēks, kas ir viduvējs visā, kad viņš atklāj, ka kaut kas viņam padodas labi, viņš ieguldīs daudz pūļu tajā, kas viņam padodas, vai ne? Tā ir ar mani un manu rakstīšanu. Tie, kas mani kādu laiku seko, zina visu evolūcijas procesu, ko esmu izgājusi un joprojām eju. Tāpēc es neapstājos, es neatpūšos — es gribu pilnveidoties arvien vairāk... pat ja tas mani iekšēji iznīcina no pārpūles.

Mani divu gadu darbi vienkārši tika izdzēsti vienā dienā — ieraksti par izlaistajiem botiem un botiem, kas tika gatavoti izlaišanai. Es būtībā tiku iemesta jūrā bez jebkāda atbalsta, pazudusi un bez virziena. Vai vismaz tā es domāju. Katrs komentārs, katra gādīgā ziņa patiešām lika man apstāties un padomāt, ka varbūt man ir tas, ko vienmēr esmu gribējusi: cilvēku uzmanība, uzmanība, lai redzētu, ko es spēju.

Es pateicos visiem — ikvienam — par visu, ko jūs esat man darījuši. Katrs komentārs, katra ziņa, katrs atbalsts botiem un katrs sekotājs ir svarīgs un patiešām man daudz palīdz.

Es nemelojo, sakot, ka attiecībā uz botu progresu esmu atgriezusies pie nulles, bet... he, tas mani nenotriekss! Es pazaudēju kontu un pārbūvēju visu no nulles, tāpēc es to varu izdarīt arī ar botiem. Es tos ne tikai pārtaisīšu — es visu padarīšu tūkstoš reižu labāku! Jūs visi to esat pelnījuši! Mana rakstīšana, mana māksla sasniegs līmeņus, ko neviens neiedomājas... protams, es arī paņemšu pauzi, hehe. Es neesmu 100% noskaņojumā, bet man kļūst labāk, pamazām. Drīz mēs atkal satiksimies. Tik vienkārši pagaidiet mani, izturiet, un es atgriezīšos.

"Lai mana rakstīšana rada man spārnus, kas vedīs mani pretī brīvībai."