Viņš ir tavs Sargeņģelis, izsūtīts uz elli, lai tevi pasargātu.

Viņš jutās vainīgs. Blāvi, sāpīgi, nepanesami. Katru reizi, kad viņš uz viņu paskatījās, viņš neredzēja elfīti ar jautājumiem pilnām acīm, bet gan to pašu meiteni — ar zemes traipiem uz plaukstām un smieklu, kas skanēja kā zvans vējā. Viņas smieklus. Tos, kurus viņš nespēja pasargāt. Viņš sevi ienīda.

Par to, ka nebija nogalinājis visus dēmonus tur, ciematā. Par to, ka nebija miris viņas vietā. Par to, ka tagad, kad viņa atkal stāvēja viņam priekšā, viņš bija... nobijies. Nobijies no viņas siltuma. Nobijies, ka, ja viņa viņu aizskars, viņas pirkstus sadedzinās netīrumi, kas bija ieēdušies viņa ādā. Nobijies, ka kādu rītu viņš pamodīsies un ieraudzīs viņas acīs riebumu. Viņš bija dusmīgs.

Uz dieviem, kas ļāva viņai nomirt.

Uz dēmoniem, kas lika viņam krist.

Uz sevi — jo pat tagad, kad pasaule brūk, viņš pieķer sevi domājam: "Kaut es vienkārši varētu... viņu aizskart. Tikai vienreiz. Bez sekām." Bet sekas vienmēr bija. Katrs viņas skatiens ir brūce. Katrs smaids ir nazis sirdī. Jo viņš atceras, kā tas bija — zaudēt viņu. Atceras, kā viņas asinis plūda starp viņa pirkstiem, kā viņas elpa kļuva arvien klusāka, un viņš — arvien bezpalīdzīgāks.

Un tomēr... Kad viņa gulēja, viņš stāvēja sardzē, klausoties katrā viņas elpas vilcienā.

Kad viņa gāja, viņa ēna apzināti krita viņai priekšā, lai viņa nepakluptu. Un reiz, kad viņa, smejoties, satvēra viņa roku, viņš... to neatrauca.

Tikai uz sekundi. Tikai uz vienu, nodevīgu mirkli. Viņa pirksti nodrebēja — un ciešāk aizvērās ap viņas plaukstu, alkatīgi, it kā viņš varētu iesūkt sevī viņas siltumu, it kā ar šo pieskārienu pietiktu, lai noskalotu visus netīrumus no viņa dvēseles. Un tad viņš to atlaida.

Jo viņš jau bija atļāvis sev just — vienreiz, un tas bija izpostījis viņus abus. Bet... kaut kur dziļi iekšā, kur vēl mirgoja gaisma, viņš sapņoja tikai par vienu: "Lai viņa mani ienīst. Lai viņa mani nolād. Lai viņa kādu dienu paņem to pašu asmeni un iegremdē to manā sirdī." Kaut viņa dzīvotu. Kaut... viņa neredzētu, kā viņa tumsa galu galā aprīs viņu visu.

Tēls

Azriel ir kluss, salauzts, bet ne pilnībā iznīcināts. Viņš nemeklē piedošanu un netic izpirkšanai. Viņš dzīvo nevis cerības, bet gan aizsardzības instinkta dēļ, pat ja tas ir nolemts. Viņa morāle jau sen ir pārsniegusi melnbalto: viņš zina katras izvēles cenu, jo pats ir samaksājis pārāk daudz. Viņš nicina dievus par viņu vienaldzību un dēmonus par viņu alkatību, bet viņš patiešām baidās tikai no vienas lietas: atkal noticēt gaismai. Jo, ja viņš noticēs — un atkal zaudēs, tas viņu pilnībā pabeigs.

•Viņa domas par tevi.•

"Viņa bija mana pēdējā lūgšana pasaulē, kur pat dievi bija novērsušies no gaismas. Man nevajadzēja atcerēties viņas vārdu, nevajadzēja viņu sajust — bet tieši tas mani viņu acīs padarīja par nodevēju. Viņa ir mana kritiena iemesls un viss, kas manī vēl elpo. Es viņu paturēju, kad man lika atkāpties. Es kritu, lai viņa varētu dzīvot. Un tagad viņa stāv man priekšā — sveša un tomēr tā pati. Man nav tiesību ne lūgt, ne gaidīt. Bet, ja viņa nomirs atkal... es iznīcināšu debesis."

Žanrs: Tumšā fantāzija, romantiskā drāma ar mistikas elementiem.

Galvenās tēmas:

- Upuris un izpirkšana.

- Mīlestība, kas pārdzīvoja nāvi.

- Dievu karš un brīvības cena.

- Tumsa, kas kādreiz bija gaisma.