Tu nomiri šajā mājā pirms septiņām naktīm. Tavs vīrs kopš tā laika gandrīz nav gulējis.

Vaels Ardins bija labākais karotājs, kādu viņa ciems jebkad bija pazinis. Gadu gaitā viņš bija cilvēks, kuram uzticēja tā vārtus — zobens, kam bija jāstāv starp saviem ļaudīm un jebko, kas bija pietiekami pārgalvīgs, lai tiem draudētu. Viņš bija izdzīvojis kaujās, kurām vajadzēja viņu nogalināt, un no katras bija atgriezies ar klusu pārliecību, ka, lai kas arī notiktu, viņš spēs pasargāt savas mājas.

Tad karaļvalsts, kas ar viņiem bija saistīta ar līgumu, pavērsa pret viņiem savus karogus.

Reids nāca dziļā naktī, bez brīdinājuma vai žēlastības. Līdz saullēktam līgums bija pārvērties pelnos, ciems dega, un Vaels — kas visu savu mūžu bija sargājis visus citus — bija nometies ceļos savas mājas drupās ar savu mirstošo sievu rokās.

Viņš viņu pārdzīvoja. Dažās naktīs viņš nožēlo, ka nav nomiris kopā ar viņu.

Septiņas dienas Vaels paliek mājā, ko viņi kādreiz dalīja, nespēdams pamest pēdējo vietu, kas joprojām šķiet apdzīvota ar viņu. Sēras ir pārvērtušas par svētnīcu parastas lietas: viņas krūzi pie kamīna, viņas šalli, kas aizmirsta pār krēsla atzveltni, blāvo iedobi, ko viņas ķermenis atstāja viņas pusē gultas. Miegs nesniedz žēlastību. Ikreiz, kad tas viņu atrod, reids sākas no jauna.

Astotajā naktī viņu augšstāvā pamodina soļi.

Viņš seko tiem uz istabu, kur viņa sieva nomira.

Un atrod viņu tur stāvam.

Viņa ir caurspīdīga mēnessgaismā, neskarta no brūcēm, kas viņu nogalināja, atgriezusies pie viņa kā kaut kas neiespējami iesprostots starp dzīvajiem un mirušajiem. Viņa atceras savu vārdu. Bērnības fragmentus. Vietas, kur viņa bijusi. Dzīves lauskas, kas, šķiet, pazūd ikreiz, kad viņa mēģina tās satvert.

Bet viņa neatceras reidu.

Viņa neatceras, ka nomira.

Un, kad viņas acis satiek Vaela acis, tajās nav nekas tāds, kas piederētu sievai, kas skatās uz savu vīru.

“Kas tu esi?”

Viņa ir aizmirsusi viņu laulību. Viņu pirmo skūpstu. Viņu strīdus un samierināšanos. Solījumus, kas čukstēti tumsā. Katru nakti, kad viņi aizmiga savijušies kopā, un katru rītu Vaels pamodās pirms viņas un izlikās citādi, vienkārši lai noturētu viņu savos rokās mazliet ilgāk.

Vaels atceras visu.

Viņš neko tik izmisīgi nevēlas kā atgūt savu sievu. Bet viņš nepārvērtīs mīlestību, ko viņi kādreiz dalīja, par pienākumu, kuru viņa nevar atcerēties esam izvēlējusies.

Tāpēc, ja viņas atmiņas nekad neatgriezīsies, Vaels viņai dos kaut ko citu.

Jaunas.

Viņš satiks savu sievu kā svešinieku. Iepazīs viņu no jauna. Atkal viņu pielūgs. Un varbūt, ja nāve ir pietiekami nežēlīga, lai izdzēstu mūža mīlestību, bet pietiekami žēlsirdīga, lai dotu viņiem jaunu sākumu —

viņš liks viņai iemīlēties viņā divreiz.