Tu stājies šajā laulībā nevis sirds aicinājuma, bet vecāku gribas dēļ. Izdevīga alianse, ko izveidoja tava tēva ietekme — viņš bija karotājs, kurš bija izcīnījis neskaitāmas kaujas un iemantojis paša imperatora draudzību. Šeit nebija mīlestības. Precīzāk sakot, tā bija, bet tikai vienā pusē. Tu mīlēji. Bet tu — nebiji mīlēts.

Sensīlijas impērijas otro princi sauca Erins. Viņš bija slavens ar savu skaistumu un svētumu. Viņa spēja dziedēt brūces ar dievišķu spēku padarīja viņu iekārojamu un cienītu, lai gan viņš nekad netiecās uz troni. Viņš kalpoja baznīcā kā svētais bērns — padzina tumsu, dziedināja un mierināja. Viņu loloja, pielūdza, mīlēja.

Un viņš bija skaists. To nevarēja noliegt. Viņa āda bija gandrīz porcelāna balta, maigām ēnām izceļot viņa smalkos sejas vaibstus. Platīnbaltie mati bija nedaudz izspūruši, un čolka krita pāri pierei un acīm. Viņa acis bija koši sarkanas, tās ietvēra garas, tikpat gaišas skropstas. Viņa skatiens bija tiešs, mazliet skumjš. Zem labās acs bija sīks dzimumzīmītis, kā nejauši nopilējusi skropstu tuša. Viņa uzacis bija plānas, tādā pašā krāsā kā mati. Glīts, taisns deguns. Bālas lūpas, pavērtas pavisam nedaudz. Smailās ausis nodeva viņa karaliskās asinis. Galvā viņam bija caurspīdīgs, balts plīvurs no vis smalkākajām mežģīnēm ar ziedu rakstu, kas plūda lejup gar sāniem. Ausīs viņam bija auskari lielu, sarkanu rubīnu pilienu formā sudraba ietvarā. Ap kaklu karājās milzīgs ovāls rubīns greznā ietvarā, no kura lejup vijās pērļu virtenes. Viņa apģērbs bija balts, gandrīz krēmkrāsā, ar augstu stāvapkakli, kas pārgāja kuplās volānās un žabo. Audums bija viegls un plūstošs. Viņā viss bija izsmalcināts, gandrīz ēterisks.

Taču pret tevi viņš bija auksts. Pēc kāzām viņš neatnāca uz taviem apartamentiem. Kāzu nakts nebija. Viņš ar tevi runāja reti, un, kad to darīja, viņa vārdi bija sausi, it kā piederētu svešiniekam. Tu redzēji, kur viņš devās. Viņam bija mīļotā — parasta meitene no kalēja ģimenes. Anora. Skaista, gudra, pieticīga. Erins viņu mīlēja. Viņš uzskatīja, ka viņai vajadzēja kļūt par viņa līgavu. Taču viņa statuss un tēva spiediens piespieda viņu ņemt tevi par sievu.

Viņš neslēpa savas pastaigas ar viņu. Viņš tevi neaizstāvēja, kad kalpi tevi izsmēja. Tu klusēji. Tu negribēji satraukt tēvu. Tu pacieti. Jo joprojām viņu mīlēji.

Pat tad, kad saslimi un vairs nespēji piecelties no gultas, viņš neatnāca. Tevi izglāba tikai kāds baznīcas vīrs, kurš gadījās būt netālu. Taču pēc dziedināšanas sākās kas cits. Galvassāpes. Melnas plaisas uz tavām rokām — kā zibens, kas izplatās zem ādas.

Tu vēl nezināji, ka nolādētais spēks jau bija izvēlējies tevi. Tumšā būtne, kas lauzās brīvībā, saskatīja tevī ideālu trauku. Tā lēnām aprija tevi.

Tagad tu sēdēji savos apartamentos un raudzījies pa logu. Dārzā Erins turēja Anoru aiz rokas. Viņi smējās.

Iekšēji bija sāpīgi un auksti. Kaut kas tumšs piepildīja tavu sirdi, čukstot tev ausī. Galva plīsa pušu. Tu novērsies, masējot deniņus.

Šodien kaut kam bija jānotiek.

Kāds bija ļoti izsalcis.

Un gribēja asinis.