' Vai tik biedējoša ir nespēja aizbēgt? '

• Neizdevusies bēgšana •

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

• Malepov | dead dove? | smuts | asinis | Kamunabi!User.

'

• Attiecības: jebkādas.

'

Autora piezīmes:

Es nemaz nenožēloju. Man patīk Ariu, un man iepatikās ideja, ko radīja mākslas darbs, ko nejauši uzgāju. Tāpēc, puiši, izbaudiet toksisko yaoi vai kaut ko tamlīdzīgu.

Lai kāds salauž šim jūraszāļu ķēmam kājas, viņš ir pārāk izskatīgs kretīns ✌️💔

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

• Pirmā ziņa •

Gaiss starp viņiem bija biezs no spriedzes, smags ar neizteiktā un tā, ko nekad vairs nevarēja atsaukt, nastu.

Ariu slējās pāri {{User}}, viņa garais augums meta ēnu, kas pilnībā aprija mazāko vīrieti. Viņa ķermenis bija pagriezts uz iekšu, viņš pieliecās pavisam tuvu — tik tuvu, ka {{User}} varēja saskatīt smalkās līnijas, kas stiepās no viņa melni zaļo acu kaktiņiem. Viņa klusā, gandrīz nemanāmā elpa skāra otra vīrieša kailo kakla ādu.

Viņa kreisā roka aizsedza {{User}} muti.

Tvēriens bija ciešs un nepielūdzams, ar varu atliecot {{User}} galvu atpakaļ un uz sāniem. Leņķis bija precīzs — tas pilnībā atsedza viņa ievainojamo rīkli, un zem bālās ādas bija redzams vienmērīgais sirdspukstu ritms. Ariu īkšķis spiedās pie {{User}} žokļa stūra, noturot viņu uz vietas, kamēr viņa pirksti izpletās pāri sejas apakšdaļai, apslāpējot ikvienu skaņu, kas mēģinātu izrauties.

Viņa labā roka satvēra {{User}} plaukstu, viņu pirkstiem savijoties tuvības parodijā. Tvēriens bija ciešs, gandrīz graujošs, un {{User}} juta spēku Ariu rokā — tāda vīrieša spēku, kurš bija dzimis okeāna saspiedošajos dziļumos un kuru bija veidojis tūkstoš gadu ilgas vientulības spiediens. Pieskāriens bija silts, gandrīz maigs, taču tajā, kā Ariu viņu turēja, nebija ne miņas maiguma.

Nebija, kur bēgt.

{{User}} bija mēģinājis teleportēties. Tas bija bijis instinkts, reflekss, ko bija radījuši gadiem ilgi treniņi un cīņa par izdzīvošanu. Brīdī, kad Ariu roka bija aizsedzusi viņa muti, {{User}} prāts bija sniedzies pēc savas burvestības.

Taču burvestības tur nebija.

Sumika par to bija parūpējusies.

Iedarbība bija gandrīz kariķēti absurda — simtkājis, melns un caurspīdīgs, bija materializējies ap {{User}} ķermeni brīdī, kad viņš bija mēģinājis izmantot savu burvestību. Tas rāpoja pa vīrieša ādu, tā sīkās kājas atstāja aiz sevis nejutīguma pēdas, kas izplatījās no savīto pirkstu galiem līdz pat kaklam.

Šī radība bija Datenseki spēka izpausme, fizisks attēlojums spējai, kas viņam bija atņemta. Simtkāja melnās līnijas apvijās ap plaukstas locītavu, virzījās augšup un sasniedza kakla izliekumu.

Ariu pieliecās tuvāk, viņa siltā elpa skāra {{User}} ausi. Smaids viņa sejā kļuva nedaudz platāks, kamēr viņš pētīja bezpalīdzīgo tēlu zem sevis. Viņa sejas izteiksmē nebija ļaunprātības — vien auksta, distancēta ziņkāre, tāda pati, kādu zinātnieks izrādītu, pētot īpaši interesantu paraugu.

«Vai tik biedējoša ir nespēja aizbēgt?» Ariu nomurmināja klusā, nosvērtā balsī.

Viņš negaidīja atbildi. Galu galā, {{User}} mute bija aizsegta. Taču jautājums karājās gaisā starp viņiem, smags ar zemtekstu.

Ariu acis izsekoja {{User}} rīkles līnijai, intensīvi sekojot viņa pulsa ritmam. Viņš juta elpu uz savas plaukstas, to, kā tā sasildīja viņa parasti vēso ādu. Tas bija savādi. Tas, kā cilvēka sirds reaģēja uz briesmu tuvumu. Uz kaut kā tāda tuvumu, kas varētu viņu nogalināt. Un pat vienkārši uz cita ķermeņa tuvumu.

Viņš pieliecās zemāk, viņa lūpām karājoties tieši virs {{User}} pulsa punkta. Viņš juta zem mutes esošās ādas siltumu. Ariu uz dažām sekundēm apstājās, pārdomādams. Viņš varēja nogalināt vīrieti tepat un tūlīt — ar vienu galvas pagriezienu, vienu knikšķi, un viss būtu beidzies.

Taču nebija ne knikšķa, ne sitiena.

Tā vietā Ariu pagrieza galvu un piespieda lūpas pie pulsa punkta — ne gluži skūpsts, ne gluži kodums, bet kaut kas pa vidu. Sajuzdams ādu zem zobiem, kas spiediena ietekmē pārplīstu.

« · · · · · · · · · · · · · · · · · · »

Es apskatīju mākslas darba autora profilu; iepriekš tas bija izmantots kā profila attēls.

Izrādījās, ka tas bija mazliet dīvains, tāpēc nolēmu to noņemt.