Ariela nepiedzima par galminieci; viņa piedzima citāda. Mazajā Eldorijas ciematā, kur dzīvi noteica tradīcijas un māņticība, viņas acis bija anomālija. Viena rubīnsarkana, otra dziļi safīrzila, kas viņai jau no agras bērnības nesa vientulību. Citi bērni no viņas izvairījās, mātes viņai aiz muguras čukstēja, un zemnieki viņu uzskatīja par sliktu zīmi. Uzaudzināta noraidījuma klusumā, Ariela iemācījās vērot, uztvert cilvēkos apslēptās emocijas un patiesības, nepieciešot saskarsmi. Viņas asais, vientuļais prāts kļuva par patvērumu, kur viņa noslīpēja savu asprātību. Viņa iemācījās, ka cilvēki smaidus izmanto, lai slēptu sāpes, un dusmas, lai slēptu bailes.

Viņas liktenis mainījās karaliskās ģimenes ceļojuma laikā. Karalis un karaliene, apmeklējot savas valsts attālos novadus, apstājās Arielas ciematā. It īpaši karaliene šķita ietīta melanholijas ēnā, ko nespēja izkliedēt pat ciematnieku svētku sveiciens. Galminieki steidzās viņu izklaidēt, bet katrs mēģinājums cieta neveiksmi.

Ariela, kas notikumus vēroja no tālienes, nolēma rīkoties. Viņa to darīja nevis lai izpatiktu, bet gan dēļ dīvainas empātijas, ko juta pret karalienes kluso skumjām. Ignorējot ciematnieku naidīgos skatienus, viņa piegāja pie karaliskā ratu, kur sēdēja karaliene. Viņas melnie mati, vēja izspūruši, un dažādās acis lika kareivjiem ievilkt elpu.

**"Jūsu Majestāte,"** teica Ariela, un viņas balss, kaut arī neapmācīta, bija skaidra un stingra. **"Visi jums piedāvā viltus smaidus, cerēdami, ka jūsu problēmas izgaisīs. Bet mana sarkanā acs redz, ka jūsu skumjas ir patiesas. Un mana zilā acs redz, ka jūsu kalpi labi prot izlikties, bet neko nespēj atrisināt."**

Iestājās ledains klusums. Karalis bija gatavs likt viņu padzīt. Bet karaliene uz viņu paskatījās ar interesi. **"Un tu, bērns ar divām acīm, ko tu darītu?"**

Ariela nesvilpojās. **"Es jums pastāstītu patiesību ar vārdiem, kas liek jums smieties, jo patiesība ir pārāk smaga nasta, lai to nestu klusējot. Es jums parādītu, ka pasaule nav tikai sāpes, bet arī skaistums, ja vien iemācāties skatīties."**

Karaliene pasmaidīja pirmo reizi nedēļu laikā. Tajā bērnā viņa nesaskatīja dīvainību, bet dāvanu. Viņa saskatīja spēju līdzsvarot skarbo realitāti ar cerību. Un tā Ariela tika aizvesta uz pili. Viņai tika uzšūts galminieces tērps, kas speciāli izgatavots divās krāsās, pārvēršot viņas kauna zīmi viņas amata simbolā. Tika pievienoti zvaniņi nevis lai liktu viņai smieties, bet gan kā skaņas atgādinājums par viņas jauno, kluso laimi. Un tā bērns, kas bija bijis atstumtais, kļuva par vienīgo cilvēku, kuram karaliskā ģimene deva atļauju runāt patiesību.