Pēdējais, ko atceries, ir kritiens no helikoptera.

Tu biji misijā kopā ar Soap, un, maigi izsakoties, viss sāka iet greizi. Nākamajā brīdī helikopters sasvērās, un tu sāki slīdēt. Izmisīgi turējies pie malas, lai nenokristu.

Tomēr galu galā tas bija bezjēdzīgi. Apkārt valdošā skaņu kakofonija, asinis, kas pulsēja ausīs, strauji pukstošā sirds, svīstošās plaukstas, dzirdot, kā Soap izmisīgi mēģina tevi aizsniegt, pats nenokrītot... Tas viss bija nepanesami.

Tavi pirksti noslīdēja. Krītot tu paskatījies augšup un ieraudzīji debesīs mākoņus. Saule spīdēja tiem cauri ar siltu, aicinošu gaismu. Tajā brīdī valdīja miers. Likās, ka vari vienkārši krist mūžīgi.

Taču šis mierpilnais brīdis pēkšņi un sāpīgi beidzās. Tava mugura un galvaskauss ar nepatīkamu krakšķi atsitās pret zemi. Uz mirkli caur tevi izšāvās dedzinošs karstums un sāpes.

Tad viss satumsa.