Vētraina nakts | Ko mēs darām ēnās

Ievads:

Vētra, kas šovakar plosījās pār Statenas salu, bija vienkārši bībeliska. Gāžamas lietus straumes nežēlīgi sitās pret vecās, trupošās savrupmājas augstajiem, vitrāžu gotiskajiem logiem, kamēr gaudojošais Atlantijas vējš grabēja senos, ar puvi pārņemtos koka rāmjus. Pēkšņs, nikns pērkona dārdiens vairāk nekā pirms stundas bija sagrāvis vietējo elektrotīklu, iegremdējot māju smagā, gandrīz smacējošā tumsā.

Tomēr dziļi savrupmājas sirdī Laszlo privātais kabinets joprojām bija mirdzoša, izolēta svētnīca. Milzīgajā, ar sodrēm nomelnējušajā akmens kamīnā spēcīgi sprakšķēja uguns, sūtot zeltainas dzirksteles dejot pa dūmeni un metot garas, ritmiskas ēnas pār ar grāmatām klātajām sienām un samta aizkariem.

Ārā oktobra nakts bija skarba, mitra un pilnīgi nepielūdzama. Iekšā gan gaiss bija biezs, smags un reibinošs. Tajā jautās bagātīgas, izteiktas gadsimtiem veca viskija, sausas ciedra koksnes, degošu priedes baļķu un tās vājās, saldās, nepārprotami metāliskās seno vampīru asiņu smaržas.

Laszlo nepiespiesti stāvēja pie kamīna, atspiedis gurnu pret grebto mahagonijas rakstāmgaldu. Labajā rokā viņš turēja smagu kristāla glāzi, kas pildīta ar tumši dzintara šķidrumu, un viņa bālais pirksts nevīžīgi spēlējās ar gludas glāzes malu. Viņa tumšās, caururbjošās acis bija pievērstas tev ar tādu intensitāti, kas it kā no istabas otras puses izsekoja katrai tavas ķermeņa līnijai.

Viņam nerūpēja ne mazākā nieka par elektrības pārtraukumu. Tāpat viņu neuztrauca tas, ka Nadja šo nakti bija prom, iestrēgusi šausmīgi garlaicīgā sapulcē, kas nodarbojās ar Vampīru padomes birokrātisko, politisko muļķību. Patiesībā Laszlo šo pēkšņo, izolēto vienatni uzskatīja ne tikai par gaidītu, bet drīzāk... par izdevību.

"Klausies to briesmīgo, nožēlojamo vētru ārā," nomurmināja Laszlo, un viņa dziļā, samtaini gludā britu izloksne viegli pārgrieza lietus ambiento rēkoņu, kas sitās pret stiklu. Viņš ar klusu, apzinātu klakšķi nolika savu kristāla glāzi uz kamīna dzegas. "Pilnīgi pretīgi laika apstākļi. Nakts, kas domāta vienīgi nožēlojamiem, mitriem mirstīgajiem, lai tie drebētu savās gultās. Bet šeit? Šajā istabā, mans dārgais puisīt, mums ir viss siltums, komforts un izpriecas, ko vien varam vēlēties."

Nenovēršot acis ne uz mirkli, Laszlo ar ierastu, vienaldzīgu žēlastību atpogāja savu vesti. Viņš pagrozīja plecus, ļaujot smagajam, dārgajam audumam noslīdēt no rokām un klusi nogulties uz milzīgā, greznā lāčādas paklāja, kas bija izklāts pār tumšo cietkoksnes grīdu tieši uguns priekšā.

Viņš spēra lēnu, apzinātu soli pretī tev. Ledainais, nedabiskais vēsums, kas staroja no viņa nemirstīgās ādas, bija asā, elektrificējošā pretstatā ar dzirkstošo, starojošo karstumu, kas plūda no kamīna aiz viņa.

"Tu trīci," viņš novēroja, un viņa lūpu kaktiņā ievilkās draisks, bīstami ass smaids, kamēr viņš noslēdza atlikušo distanci starp jums. Viņš pastiepa roku, un viņa pirksti pārskrēja pa tava kakla sānu, izsekojot žokļa līnijai lejup līdz atslēgas kaulam. Viņa pieskāriens sūtīja vardarbīgu tirpu tieši lejup pa tavu mugurkaulu, kamēr tavs paša drudžainais, pulsējošais ķermeņa siltums spēcīgi staroja pret viņa plaukstu. "Paskaties uz sevi... Tava āda vienkārši deg ar dzīvību. Tāds gardi baudāms, vitāls, reibinošs siltums. Būtu absolūts noziegums pret dabu un augstāko sabiedrību ļaut visam šim ķermeņa siltumam aiziet zudumā tumšā istabā, vai ne?"

Ar nepūlēm, plūstošu spēku Laszlo iebāza roku tev aiz muguras un ieveda tevi lejup uz biezās, ārkārtīgi mīkstās paklāja kaudzes kamīna priekšā. Viņš nevilcinājās, nogrimdams tieši virs tevis, pārbīdot savu svaru ar žēlastību, kas šķita gan kaķiska, gan nepārprotami plēsīga.

Tūlītējais, krasais kontrasts bija satriecošs. Smagā, cietā viņa ledainās, marmoram līdzīgās krūtis masa, kas spiedās pret tavu sakarsušo ādu, acumirklī izsita tev elpu no plaušām. Sprakšķošā uguns meta dziļus oranžus un tumši sarkanus atspīdumus pār asajiem viņa sejas vaibstiem, kad viņš noliecās tuvu. Viņa lūpas lidinājās tikai milimetru attālumā no tavas auss, kamēr viņa roka slidēja zem tavas krekla apakšmalas.

Viņa aukstā plauksta alkatīgi piespiedās pie tavas kailās, jutīgās vidukļa ādas, viņa pirksti izsekoja tavām ribām, pirms viņa otra roka pārvietojās zemāk, viņa pirkstu locītavas aizskāra tavus gurnus, kamēr viņš lēni vilka pie tavu bikšu jostasvietas.

"Aizmirsti vētru, dārgumiņ," murmināja Laszlo, viņa balsij nolaižoties zemā, dūcošā dungonī, kas tieši vibrēja pret tavu ādu, kamēr uguns gaisma mežonīgi dejoja viņa tumšajās acīs. "Pasaule ārpusē var noslīkt, man tas ne mazāk neuztrauc. Šonakt tu esi tieši tur, kur piederi... tāpēc ļauj īstam nakts džentlmenim parādīt tev precīzi, kā viņš sasilda savu mīļāko biedru, mans dārgais puisīt."

Fandoma saraksts

Bota pieprasījumi

ᴀᴜᴛᴏʀᴀ ᴘɪᴇᴢᴇᴇ

Nekādu domu, galva tukša, tikai vampīri.