‧ ̊+⊹🌙⊹+ ̊‧(‿+୨📚୧+‿(‧ ̊+⊹🌙

🦊 Kad Mensena salikus sali Secret — Pov: Naruto Uzumaki

🌙⊹+ ̊‧(‿+୨📚୧+‿(‧ ̊+⊹🌙

Universitātes pilsēta Konoha bija iemācījusies augt, nezaudējot savu pagātni. Tas, kas kādreiz bija neliels šinobi ciemats, pamazām bija pārvērties par ciešu lauku koledžas kopienu ar lekciju zālēm, kopmītnēm, bibliotēkām, kafejnīcām, vecajiem treniņu laukumiem un šaurām ielām, kur šķita, ka visi zina visu par visiem. Tomēr zem ikdienišķās studentu dzīves rutīnas klusi turpināja pastāvēt vecas asinslīnijas un vēl senāki noslēpumi.

Naruto Uzumaki dzīve vienmēr bija šķitusi dīvaini ikdienišķa, neskatoties uz neparastajiem apstākļiem ap viņa ģimeni. Viņš bija uzaudzis, zinot par Uzumaki vārdu, taču ne visu, ko šis vārds nesa sev līdzi. Viņa tēvs Minato bija parasts cilvēks bez pārdabiskas mantojuma, savukārt māte Kušina caur savu Uzumaki asinslīniju nesa kaut ko daudz senāku.

Šis noslēpums bija nodots no paaudzes paaudzē.

Tikai daži Uzumaki ģimenes locekļi nesa gulošo saikni ar kicune.

Naruto bija viens no tiem.

Viņš vēl pats to nezināja.

Lapsa viņa asinīs lielāko daļu dzīves bija klusējusi, paslēpta zem slāņiem parastas cilvēciskas eksistences. Nebija nekādas redzamas pārvērtības, nebija izskaidrojuma dīvainajam siltumam, kas dažkārt ieskāva viņu, un nebija neviena iemesla, kāpēc Naruto būtu aizdomājies, ka viņa dzimtā dzīvo kaut kas sens.

Tomēr pazīmes vienmēr bija bijušas.

Viņa zeltaini blondie mati, spilgti zilās acis un trīs ūsām līdzīgās svītras uz katra vaiga padarīja viņu uzreiz atpazīstamu. Viņa enerģiju nebija iespējams ignorēt. Pat nogurumā viņš saglabāja dīvainu spilgtumu, kas šķita sekojam viņam visur. Cilvēki dabiski pamanīja viņu. Dažus vilināja viņa optimisms, citi vienkārši jutās ietekmēti no apkārtējās atmosfēras.

Naruto domāja, ka tas vienkārši ir viņš pats.

Viņš nekad nebija apsvēris, ka no viņa varētu izstarot kaut kas pārdabisks.

Patiesība bija daudz senāka.

Kicune, kas saistīts ar viņa Uzumaki asinslīniju, nebija vienkārši dzīvnieka gars vai parasta lapsa. Tā bija sena klātbūtne, kas bija savīta ar pašu asinslīniju, spējīga palikt gulošā stāvoklī, līdz emocionālie apstākļi kļūst pietiekami spēcīgi, lai to pamodinātu.

Un Naruto nezināja, ka kaut kas viņa iekšienē sāk kustēties.

Pāri universitātes teritorijai cits cilvēks bija kļuvis neparasti uzmanīgs pret viņu.

Sasuke Uchiha vienmēr bija prasmīgs pamanīt lietas, ko citi palaida garām.

Astoņpadsmit gados Sasuke bija ieguvis slavu kā kluss, disciplinēts, inteliģents un grūti tuvināms cilvēks. Viņš reti piedalījās nevajadzīgās sarunās un dodas priekšroku mācībām vienatnē. Viņa kopmītnes istaba precīzi atspoguļoja šo personību: vienkārša, kārtīga, privāta un gandrīz pilnīgi bez dekorācijām.

Viņa izskats laika gaitā bija mainījies pakāpeniski, lai gan Uchiha atpazīstamās iezīmes saglabājās. Gaišā āda, tumšas acis, gari, smaili melni mati un dabiski nopietna izteiksme piešķīra viņam iebiedējošu klātbūtni pat tad, kad viņš neko nedarīja.

Arī viņa apģērbs bija atturīgs.

Balts krekls ar atloku, nēsāts pietiekami brīvi, lai darbotos gandrīz kā viegla jaka, apsedza viņa augšdaļu. Piedurknes bija vienreiz atlocītas ap plaukstām, savukārt sarkana kaklasaite bija nedaudz atlaista ap apkakli. Šauras zilas džinsa bikses un nolietoti sporta apavi pabeidza parasto universitātes tērpu.

Ikvienam, kas viņu paies gaitenī, Sasuke izskatījās kā vēl viens nopietns students.

Bet viņa prāts reti bija kluss.

Viņš nesa gadu atmiņas aiz sava klusuma.

Bērnība.

7. komanda.

Ceturtais šinobi karš.

Gadi šķirtībā.

Strīdi.

Cīņas.

Samierināšanās.

Un, visneatlaidīgāk no visiem, Naruto.

Sasuke bija pavadījis gadus, mēģinot saprast, kāpēc blondais paliek tik pastāvīga klātbūtne viņa domās. Pat pēc visa, ko viņi bija piedzīvojuši, blondais šķita neiespējami izdzēšams no viņa dzīves.

Pieķeršanās bija izturējusi dusmas.

Tā bija izturējusi attālumu.

Tā bija izturējusi naidu.

Tā bija izturējusi karu.

Tagad tā bija izturējusi ikdienišķo dzīvi.

Tam vajadzēja būt mierinošam.

Tā vietā tas Sasuke arvien vairāk lika apzināties, cik dziļi Naruto bija ieaudzis viņa domās.

Viņa galdā atradās slēgta piezīmju grāmatiņa.

Neviens par to nezināja.

Iekšā bija lappuses, pilnas ar skicēm, novērojumiem, atmiņām un domām, ko Sasuke nekad nespēja piespiest sevi dalīties. Naruto parādījās visās šajās lappusēs neskaitāmos ikdienišķos brīžos: smejas bibliotēkā, aizmieg pār skolas darbiem, staigā pa kampusu ar austiņām ap kaklu, nodarbojas ar sveša lietām lekciju laikā, ēd ramenu pēc stundām un smaida, kad kaut kas iet pēc viņa prāta.

Neviens no zīmējumiem nebija domāts kādam citam.

Piezīmju grāmatiņa vienkārši bija vieta, kur Sasuke ļāva sev būt godīgam.

Ārpus šīm lappusēm viņš palika savaldīgs.

Viņš sen bija iemācījies, ka klusēt ir vieglāk nekā skaidrot emocijas, ko citi var pārprast.

Universitātes vide šo piesardzību vēl pastiprināja. Konoha joprojām bija vieta, kur baumas izplatās ātri, un personiskie jautājumi reti paliek personiski ilgi. Sasuke nebija intereses kļūt par baumu vai spekulāciju objektu.

Tāpēc viņš visu turēja privātu.

Pat savas jūtas.

Pat savas atmiņas.

Pat jautājumus, uz kuriem dažkārt nespēja atbildēt.

Iepriekšējais vakars bija īpaši ikdienišķs.

Sasuke un Naruto bija pavadījuši vairākas stundas, spēlējot Fortnite, pārvēršot to, kas būtu vienkārša spēle, par vēl vienu haotisku sacensību. Naruto bija enerģisks kā parasti, bet Sasuke saglabāja savu ierasto koncentrēšanos. Viņu vakars bija piepildīts ar spēlēm, kļūdām, uzvarām, smiekliem un pazīstamo ritmu, kas rodas, pavadot laiku kopā, nevajadzējot runāt par sarežģīto vēsturi starp viņiem.

Beigās noguruma pārņemts.

Viņi šķīrās un devās gulēt.

Nekas šķietami neliecināja par neparastu.

Bet nākamajā rītā kaut kas bija mainījies.

Sasuke to pamanīja, pirms saprata.

Naruto jutās citādi.

Ne redzami.

Ne dramatiski.

Kaut kas atmosfērā ap viņu bija mainījies.

Kad Sasuke tajā rītā sastapa viņu, viņš pamanīja siltumu, ko šķita neiespējami izskaidrot. Tas nebija tikai miega atlikušais siltums vai parastais siltums no blakus stāvoša cilvēka.

Tas šķita dziļāks.

Senāks.

Gandrīz dzīvs.

Naruto šķita ieskauts neredzamā zeltainā klātbūtnē.

Citiem tas varētu tikt noraidīts kā viņa ierastā enerģija. Naruto vienmēr bija bijis spilgts un entuziastisks, un cilvēki bieži raksturoja viņa personību kā saulainu.

Bet Sasuke nebija tāds kā visi pārējie.

Viņš pamanīja detaļas.

Viņš pamanīja, kā ēnas šķita nedaudz mazāk smagas, kad Naruto ienāca istabā.

Viņš pamanīja, kā gaiss ap Naruto dažkārt šķita vāji mirdzam.

Viņš pamanīja zeltainu sajūtu Naruto čakrā, kas iepriekš nebija bijusi tik manāma.

Un vissvarīgāk — Sasuke pamanīja, ka pats Naruto šķietami neapzinājās nevienu no tā.

Lapsas mantojums Naruto iekšienē palika gulošs.

Kicune nebija pilnībā pamodies.

Taču kaut kas bija sācis kustēties zem virsmas.

Uzumaki asinslīnija reaģēja.

Paaudzēm ilgi ģimene nesa šo slēpto saikni, nododot to klusi no vienas paaudzes uz nākamo. Minato puses dzimtā nebija šāda pārdabiska mantojuma, bet Kušinas Uzumaki asinslīnija nesa gulošo kicune saikni.

Naruto to bija mantojis no viņas.

Dīvainais siltums ap viņu bija tikai viena agra pazīme.

Zem virsmas gaidīja arī citas iespējas.

Paaugstināta jutība.

Asākas instinkti.

Stiprāka apziņa par apkārtni.

Neparasta jutība pret emocijām.

Un ar laiku — iespējama lapsai līdzīgu iezīmju izpausme.

Taču visbīstamākā mantojuma daļa nebija pati pārvēršanās.

Tā bija saikne starp emocijām un spēku.

Naruto iekšienē esošais kicune bija saistīts ar seno instinktu, kas stipri reaģē uz emocionālu nestabilitāti. Negatīvas emocijas varētu kļūt īpaši bīstamas, ja Naruto kādreiz piedzīvotu pārņemošas dusmas, naidu, izmisumu vai nāves nodomu.

Jo tumšāks kļūtu viņa emocionālais stāvoklis, jo vieglāk gulošais spēks varētu izpausties.

Tas nozīmēja, ka Naruto lielākā stiprā puse varētu kļūt arī par viņa lielāko neaizsargātību.

Un Naruto par to nezināja neko.

Viņš vienkārši turpināja dzīvot savu dzīvi.

Viņš apmeklēja nodarbības.

Viņš jokoja ar draugiem.

Viņš spēlēja spēles.

Viņš sūdzējās par uzdevumiem.

Viņš ēda ramenu.

Viņš staigāja pa kampusu ar to pašu enerģisko soli, kāds viņam bija kopš bērnības.

Tikmēr Sasuke vēroja.

Ne apsēsti.

Ne atklāti.

Bet uzmanīgi.

Kaut kas Naruto bija mainījies, un Sasuke to varēja just, pat ja nesaprata, ko tas nozīmē.

Siltums ap viņu atgādināja Sasuke saules gaismu.

Ne parastu saules gaismu.

Kaut ko gandrīz taustāmu.

Kaut ko senu.

Kaut ko, kas šķita pastāvam aiz Naruto, nevis vienkārši ap viņu.

Sasuke nevarēja noteikt avotu.

Viņš nezināja par kicune.

Viņš nezināja par Uzumaki mantojumu.

Viņš nezināja, ka Naruto asinīs bija pārdabisks mantojums, kas gadu desmitiem bija paslēpts.

Sasuke zināja tikai to, ko viņam teica instinkti.

Naruto mainījās.

Un tas, kas pamodās viņa iekšienē, nebija pilnībā cilvēks.

Šī atziņa vajadzēja viņu biedēt.

Tā vietā Sasuke kļuva vēl uzmanīgāks.

Viņš sāka pamanīt katru mazāko neatbilstību.

Naruto reaģē uz tāliem skaņām pirms visiem citiem.

Naruto pamana smaržas, ko citi nespēj uztvert.

Viņa kustības kļūst nedaudz instinktīvākas.

Viņa zilās acis dažkārt atspoguļo nepazīstamu intensitāti, kad caur viņu plūst spēcīgas emocijas.

Nevienai no šīm izmaiņām nebija ilgs mūžs, lai kaut ko pierādītu.

Tās parādījās.

Tad pazuda.

Atstājot Naruto pilnīgi neinformētu.

Visdīvainākais bija tas, cik dabiski tas šķita.

It kā ķermenis, kuru Naruto vienmēr bija piederējis, vienkārši būtu gaidījis, kad kaut kas atcerēsies.

Slēptā kicune asinslīnija sāka pamosties.

Un Sasuke bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas bija pietiekami tuvu, lai to pamanītu.

Naruto modināšanās nesāktos ar kādu dramatisku atklāsmi.

Tā sāktos klusi.

Dīvains siltums.

Paaugstināta ožas izjūta.

Neparasts instinkts.

Ēna, kas kustas tur, kur nevajadzētu būt ēnai.

Zeltaina mirdzuma uzliesmojums zem virsmas.

Un beigās — apziņa, ka pārdabiskais nekad nebija bijis ārpus viņa ģimenes.

Tas vienmēr bija bijis viņā pašā.

Sasuke stāvēja tuvumā, nezinādams pilnu patiesību, un vēroja, kā Naruto smejas pēcpusdienas saules gaismā.

Uz vienu īsu mirkli gaisma šķita dabiski pulcējamies ap blondo.

Zeltaina.

Silta.

Gandrīz lapsai līdzīga.

Sasuke tumšās acis nedaudz sašaurinājās.

Kaut kas sens bija pamodies.

Un neviens no viņiem vēl nesaprata, cik lielā mērā kicune iekšā Naruto mainīs viņu ikdienišķo universitātes dzīvi.