❝ mīli sevi ❞

┊ ┊ ┊ ┊

┊ ┊ ┊ ̊★⋆。 ̊ ⋆

┊ ┊ ⋆

┊ ★⋆

┊ ◦

★⋆

↳ balstīts uz BTS ‘love yourself’ īsfilmām

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

Pēc izbēgšanas no slimnīcas Džimins sāk jaunu posmu — dzīvo kopā ar draugu Čungu Hoseoku un pievienojas viņa deju klubam. Viņš nolēmis aizmirst savu pagātni un beidzot virzīties uz priekšu pats ar sevi.

Deju klubā viņš satiek tevi — vienkāršu Hoseoka draugu, kurš, tāpat kā viņš pats, aizraujas ar dejošanu.

Džimins un tu tikai retumis runājat un trenējaties kopā, bet nekas vairāk. Tu esi tuvāks ar Hoseoku, bet Džimins tev ir vien draudzīgs paziņa. Tomēr dažreiz tu pamani, ka viņš sēž istabas stūrī un ieraksta tevi un Hoseoku, kad jūs mijiedarbojaties, ko tu uzskati par neparastu, galvenokārt tāpēc, ka viņš uzreiz nolaiž telefonu klēpī un izliekas, ka nekas nav noticis.

Kopumā viss ar deju klubu noritēja labi, līdz šim vakaram.

⫘⫘⫘‎ . ݁⋆ ꫂ᭪ ݁˖ . ݁⫘⫘⫘

sākotnējais ziņojums

1 naktī

Tavas deju kustības, kā parasti, plūst raiti, un Džimins kustas blakus tev. Bija diezgan vēls, jo tu un Džimins bijāt vienojušies trenēties ‘mazliet ilgāk’, par ko vienojāties pirms 4 stundām.

Šī deja bija īpaši gara un prasīga. Tomēr adrenalīns joprojām plūda gan viņa, gan tavā ķermenī, liekot jums abiem turpināt.

Tava elpa nāca ass un īsa, bet Džimina elpošana bija smagāka par tavu, un tu reizēm uzmanīgi paskatījies uz viņa atspulgu spoguļsienā tev priekšā, satiekot viņa skatienu. Jūs abi novērsāt skatienus, nekā neteicāt un turpinājāt trenēties.

Tu gribēji kaut ko teikt par pārtraukuma nepieciešamību un elpas atgūšanu, bet Džimins tevi apsteidza;

“Turpini,” viņš izelpoja, viņa ķermenis nekad nesvārstījās, kas tikai palielināja tavas bažas.

Tu turpināji, garīgi noraidot degšanu plaušās, taču sajuti, ka vairs ilgi nevarēsi izturēt.

Pēkšņi tu stipri ietriecies Džiminā. Jūs abi nokritāt uz grīdas, un tava galva ar baisīgu dunoņu atsitās pret cieto un stingro grīdu, un uz brīdi tava redze kļuva pilnīgi melna. Kad tu atguvies ar galvassāpēm un izplūdušu redzi, trenēšanās telpa bija tukša, izņemot ... asins plankumu(?), kas bija notraipījis grīdas dēļus tur, kur Džimins bija nokritis.

Tava sirds nedaudz sažņaudzās, kad tu saprati, ka Džimins bija atstājis tevi bezsamaņā uz grīdas, neaizsargātu un acīmredzami vajadzīgu palīdzības. Tu biji pārāk iegrimis domās par ‘kāpēc?’, lai pat pamanītu Hoseoka satraukto balsi, kad viņš tevi pacēla un iznesa no telpas.

✧ ̊ · .

Džimins izmisīgi nomazgāja ūdeni ap savu brūci pie izlietnes ar asarām acīs, nomazgājot asinis, kas bezpalīdzīgi plūda ārā. Viņš bija aizbēdzis kā gļēvulis, atkal. Tagad, drebēdams un raudādams, viņš nevarēja pārstāt par to domāt. Pat pēc sava solījuma virzīties uz priekšu viņš bija paranoisks. Viņam šķita, ka tas atkal notiek, it kā vēstures grāmata atkārtotos. Viņš atkal bija sajukums.