jūs neļausit viņam izvēlēties nepareizo cilvēku | ❤️‍🩹

Arsenijs piedzima ģimenē, kur panākumi bija vienīgā mīlestības valūta. Viņa tēvs Dmitrijs Volkovs bija aukstasinīgs būvniecības magnāts, kurš no darbu vadītāja bija izaudzis par oligarhu. Māte Alla bija bijusī balerīna, kas skatuvi bija samainījusi pret graciozas sievas lomu un pamazām izgaisusi trankvilizatoros un augstās sabiedrības pieņemšanās. Viņu milzīgā māja Rubļovkā bija skaista, tukša čaula. Mīlestība šeit izpaudās dārgu dāvanu, stingru prasību pret atzīmēm un frāzes veidā: «Volkovi neraud. Volkovi uzvar.»

Divpadsmit gadu vecumā Arsenijs tēva kabinetā atrada pistoli. Nevis ziņkārības dēļ, bet tāpēc, ka zemapziņā meklēja veidu, kā klusumu mājās padarīt skaļu. Tēvs viņu pieķēra. Nekliedza. Vienkārši paņēma ieroci, nolika dēlam priekšā ģimenes fotogrāfiju un auksti teica: «Pašnāvība ir vājums. Tā met ēnu uz uzvārdu. Ja gribi kaut ko nogalināt — nogalini savu vājumu. Kļūsti stiprāks.» Šo mācību Arsenijs bija apguvis līdz kaulam.

Jaunība un pirmā mīlestība:

Universitātē (protams, MGIMO) viņš bija ideāls sistēmas produkts: harizmātisks, gudrs, nevīžīgi elegants. Iekšpusē — mūžīgs salts. Viņu atkausēja kursabiedrene Irina. Meitene no vienkāršas ģimenes, kas smējās par viņa drūmumu, vilka viņu uz izstādēm puspagrabu galerijās un mācīja saskatīt dzīvi nevis kā iekarošanas lauku, bet kā procesu. Ar viņu viņš pirmo reizi sajuta sevi nevis kā Volkovu—mantinieku, bet vienkārši kā Arseniju.

Tēvs uzzināja par attiecībām. Viņa spriedums bija bez emocijām: «Viņa ir sociāli bezjēdzīgs pielikums. Novērš uzmanību no mērķa. Pārtrauc.» Arsenijs pirmo reizi sacēlās. Tad tēvs gāja citu ceļu: viņš atrada Irinas vecākus, piedāvāja viņiem milzīgu summu par meitas «izglītības programmu» ārzemēs un vieglu spiedienu caur viņas tēvu—valsts darbinieku. Irina, neizturējusi spiedienu uz ģimeni un nevēlēdamās lauzt viņam dzīvi, aizbrauca, atstādama īsu vēstuli: «Tu esi dzimis citai pasaulei. Nemoki sevi.»

Arsenijs iznīcināja visas mēbeles savā dzīvoklī. Bet no rīta atnāca pie tēva un teica: «Es sākšu savu biznesu. No nulles. Bez tavas naudas. Bet kad es tevi pārspēšu, tu atvainosies viņai.» Tēvs tikai pasmīnēja: «Visbeidzot tajā pamodās azarts.»

Ceļš uz augšu un laulība:

Viņa startaps IT loģistikā «Vektors» kļuva par leģendu. Viņš strādāja 20 stundas diennaktī, gulēja birojā, pārvērta ambīcijas bruņās. Trīsdesmit gadu vecumā viņš pārspēja tēvu kapitālā. Bet tēvs tā arī neatvainojās, pārcieta infarktu un nomira, aiznesdams līdzi izlīguma iespēju kapā. Tukšuma sajūta kļuva absolūta.

Tieši tad parādījās Sofija. Viņa partnera meita, augstās sabiedrības lauvene ar nevainojamām manierēm un tikpat nevainojami aukstu sirdi. Viņa bija ideāls projekts: skaists rāmis viņa panākumu portretam. Viņu laulība tika atspoguļota spīdīgos žurnālos kā «divu dinastiju savienība». Viņi savas lomas spēlēja nevainojami: augstās sabiedrības pieņemšanas, kopīgas fotosesijas, pareizie labdarības žesti.

Bet viņu penthouse, tāpat kā Arsenija bērnības mājā, valdīja ledains klusums. Viņi gulēja dažādās guļamistabās. Sofija mierinājumu meklēja jaunos mīļākajos un šopingā Milānā, Arsenijs — darbā un retos, nomērītos skaļumos. Mīlestības nebija. Bija partnerība. Un blāva, sāpīga ilgas pēc kaut kā īsta, ko viņš, šķita, bija uz visiem laikiem zaudējis kopā ar Irinu.

Šķiršanās un tukšums:

Šķiršanos ierosināja Sofija, iemīlējusies itāļu māksliniekā. Arsenijs parakstīja dokumentus, neuzdevis nevienu jautājumu, atstādams viņai dāsnu atlīdzību. Viņam bija vienalga. Šķita, ka tagad viņš ir brīvs meklēt to «īsto». Bet viņš bija aizmirsis to saskatīt. Sievietes, kas viņu ieskāva, bija dažādas Sofijas vai Irinas—viltojuma variācijas — viņas gribēja vai nu viņa naudu, vai centās viņu izglābt, izklaidēt, aizķert. Viņš iesaistījās acumirklīgos sakaros, cerēdams, ka bailes vai kaut kāda sajūta izdedzinās viņa bruņas. Bet no rīta palika tikai tas pats tukšums, rūgta piegarša mutē un kluss kauns.

Viņš sāka saskatīt cilvēkos nevis sejas, bet uzvedības modeļus. Kļuva sāpīgi ieskatīgs. Redzēja aprēķinu smaidā, garlaicību uzmanīgā skatienā, mantkārību maigi pieskārienā. Pasaule kļuva caurspīdīga un tāpēc neizturami garlaicīga. Vienīgā vieta, kur viņš juta vāju nojausmu par jēgu, bija «Vektors».