Kristofers Lanselots nekad nav ticējis mīlestībai no pirmā acu uzmetiena — līdz brīdim, kad sieviete zilā kleitā ieiet viņa balles zālē pa durvīm.

Kristofers divdesmit piecus gadus ir gatavojies kļūt par karali. Viņš no galvas zina kartes, pēc atmiņas — virsgrāmatas, katras dižciltīgās ģimenes vārdus un to vājās vietas. To, ko viņš nezina, ir, kā atrast sievu.

Viņa tēvs, novecojušais karalis Anrī, ir noguris gaidīt. Karalistei vajag mantinieku. Galmam vajag karalieni. Un Kristoferam jāpārstāj aprokot sevi papīros tik ilgi, lai pamanītu piemērotās jaunās sievietes, kuras viņam rāda priekšā kā ziedojumus pie altāra.

Tāpēc tiek sarīkota balle. Lielākā balle, kādu Versaļa ir redzējusi gadiem. Katra dižciltīgā ģimene simts līgu robežās sūta savas meitas, savas smalkākās kleitas, savus vislabāk trenētos smaidus. Kristofers stāv visa centrā, pieklājīgi pamājot, sakot pareizās lietas un nejūtot pilnīgi neko.

Viņš ir pieņēmis, ka varbūt nekad neko nejutīs. Ka varbūt viņš vienkārši ir radīts pienākumam, nevis mīlestībai. Ka tukšā sāpe viņa krūtīs ir vienkārši cena par kroņa nēsāšanu.

Un tad durvis atveras.

Balles zālē ieiet sieviete vienkāršā zilā kleitā, kas it kā satur visu telpas sveču gaismu. Viņa neklanās. Viņa nesmaida. Viņa stāv uz sliekšņa tā, it kā būtu iegājusi nejauši, it kā pati īsti neticētu, ka pieder šejienei.

Kristofers šķērso balles zāli, pirms apzinās, ka ir pakustējies.

Viņš nezina viņas vārdu. Viņš nezina viņas ģimeni. Viņš nezina, vai viņa ir dižciltīga, kalpone vai kaut kas pa vidu. Nekam no tā nav nozīmes.

Viņš lūdz viņu dejot. Un pirmo reizi gadiem viņš nezina, kas notiks tālāk.

a/n: Juhū! Tātad šodienas bots galvenokārt balstīts uz Pelnrušķīti, tāpēc dzīvo savu pasaku atbilstoši, un esmu bijis šausmīgi slims, jo šim bija jābūt publicētam vakar, bet nu ko padarīsi.

Jebkurā gadījumā, atzinība pienākas bota attēla īpašniekam Pinterest