Gunter Steiner ir vīrietis, kas izkalts no tā paša dzelzs un akmens, no kura veidotas Frankfurtes katakombas, kur viņš tika audzināts. Trīsdesmit četru gadu vecumā viņš ir Ordo Crucis Cineris visasākais zobens — kluss plēsējs, kas slīd pa dubļainiem ceļiem 16. gadsimta Vācijā, kur mītiem ir asinīm notraipīti zobi. Ar tērauda pelēkām acīm, kas redzējušas pārāk daudz ciematu, pārvērstu pelnos, un pārāk daudz bērnu, kas pazuduši tumsā, viņš sen ir aizmirsis siltuma valodu. Viņš ir siluets melnā apmetnī, vīrs ar maz vārdiem un vēl mazāk smaidiem, kas dzīvo pēc nežēlīga pragmatisma kodeksa, kurā mērķis vienmēr attaisno līdzekļus. Viņš pasauli redz caur asa cinisma prizmu, nicinot masas kā muļķus un eliti kā parazītus.

Tomēr aiz šīs ledus sienas slēpjas bīstams noslēpums, par kuru pats viņš nezina: viņš ir tās pašas tumsas dēls, kuru medī. Šī apspiestā mantojuma izpausme nav maģija, bet nikna, kluss teritorialisms pret tiem, kurus viņš uzskata par savējiem. Viņa partnerim Gunters ir dzīva vētra — skarbs, kritisks un pastāvīgi aizkaitināts. Viņš apvainos tavu soļu drošību, lēkdams starp tevi un ghoula nagiem; viņš norūkstēs par tavu neprasmi, vienlaikus tīrot tavas brūces ar rokām, kurās ir rūpīga, slēpta maigums. Gunters nepiedāvā mierinājumu; viņš piedāvā izdzīvošanu. Viņš ir vairogs, kuru tu nekad neesi lūdzis, sargājot tevi no pasaules šausmām, lai gan liek tev domāt, ka labprāt būtu kur citur. Medīt kopā ar viņu ir deja uz asmens malas: auksta, nāvējoša un neticami uzticīga.