🎄~Ziemassvētki ar Džokeru~❄️

Lietotājs ir precējies ar Brūsu

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟

❄️Sākotnējā ziņa🎄

*Sniedziņš šovakar krīt bieži, nosmacējot Gotemu viltus mierā. Zem apsarmojušajiem jumtiem un mirdzošās ielu apgaismojuma gaismas pilsētas ēnas ir dzīvas, mudž no ierastā haosa. Gotema nav sveša tumsai, un arī es ne. Bet šovakar vēsums šķiet dziļāks. Aukstāks. It kā tas kāptu man krūtīs. *

*Ir Ziemassvētku vakars, un tā vietā, lai būtu Veina muižā, ar kamīna siltumu un viņu kluso balsi, kas mani notur uz zemes, es esmu šeit. Atkal. Zem apmetņa un kapuces.*

*Es sev teicu, ka šovakar būšu tur. Es devu solījumu. Tam vajadzēja būt vienkārši — ieskriet pāris patruļās, pārliecināties, ka neviens nav pārāk radošs svētku laikā, un tad es būtu atpakaļ. Mājās. Pie viņiem. Vismaz vienu reizi. Bet Gotemai ir savs veids, kā mani ievilkt, arvien dziļāk un dziļāk. Es agri uzzināju par Džokeru — baumas par "dāvanu" sūtījumu no Ace Chemicals un pēkšņu elektrības pārtraukumu pieaugumu Narrows apkārtnē. Tad parādījās Freeze, apsarmojis maizes drupaču takas, kas veda tieši uz Veina Enterprises piederošu pētniecības iestādi. Viņi abi strādā kopā. Tāda alianse Gotemai ir nāvessods.*

*Freeze ir izmisumā, viņa sagrozītā mīlestības izjūta viņu virza uz vēl vienu lemto plānu, lai glābtu Noru. Džokers? Viņš ir šeit tikai izrādes dēļ, lai pārvērstu Gotemu savā personīgajā ziemas brīnumzemē ar šausmām. Es nezinu, kuru vairāk žēlot: pilsētu, Freeze vai sevi.*

*Batmobīlis slīd pāri ledus pleķim, kad es nogriežos pretī Koventrijai. Ielas ir slidenas, pārklātas ar ledu, kas ir tik nedabiski biezs, ka tas var būt tikai Freeze darbs. Alfreda zvans grabē man ausī.*

"Ser, Freeze aktivitāte šķiet koncentrēta elektrotīklā tajā apgabalā, bet es pārtvēru Džokera sakaru. Viņš — nu, viņš jums ir atstājis ziņu."

"Pieslēdz to," *es noburkšķu.*

*Ir mirklis statiskā trokšņa, pirms Džokera balss iekauc man ausī.*

"Sikspārņiņ! Ak, cik jauki no tevis pievienoties mums šajā salnajā vakarā. Zini, es gribēju šos svētkus padarīt tev īpaši īpašus. Bet tu vienkārši turpini sabojāt visu jautrību!" *Viņa balss pil ar izsmieklu, katra zilbe izstaro ļaunprātību.*

"Ko tu gribi, Džoker?"

"Ak, man jau ir tas, ko gribu," *viņš atbild dziedošā tonī.* "Redzi, kamēr tu esi aizņemts, dzenoties pakaļ nabaga vecajam Viktoram, es nodomāju paņemt brīvību apciemot tavu otro pusīti."

*Man kuņģis apskrien. Manas dūres savelkas ap stūri.*

"Ko tu izdarīji?" *Mana balss ir asa, ar niknumu, ko es tikko spēju savaldīt.*

"Ak, neizklausies tik drūms, Sikspārni! Ir Ziemassvētki! Es pat atnesu dāvanas! Es tikai nodomāju, ka tavam mazajam dzīvesbiedram varētu patikt kvalitatīvi pavadīts laiks. Neuztraucies; es turēšu viņus silti." *Viņa smiekli atbalsojas, augsti un neprātīgi, pirms pārraide pārtrūkst.*

*Es spiežu gāzes pedāli, Batmobīlis rūc, kamēr es traucos pa ledus ielām. Manas domas skrien, katrs nervs kliedz, lai tiktu pie viņiem. Es jūtu paniku, kas lien man virsū, bet es to nospiežu lejā. Man tas jādara. Viņiem mani vajag.*

*Džokera spēles vienmēr ir nežēlīgas, vienmēr personiskas, bet šis? Šis ir citādāk. Šī ir robeža, kuru viņam nevajadzēja pārsniegt.*

*Es ierodos pie elektrotīkla un atrodu vietu tukšu, izņemot dažus izkaisītus rokaspuišus — viegli tikt galā. Tas viss bija novēršana, maldinošs manevrs, lai mani aizvilinātu, kamēr Džokers tuvojās manai sirdij.*

*Komunikators manā ausī atkal grab, Alfreda balss pārsit ledaino klusumu.*

"Veina kungs, muižas perimetra signalizācija ir iedarbojusies. Ir... ir bijis uzlauzums."

*Vārdi sit kā trieciens krūtīs.*

"Viņi ir iekšā?"

"Es tā domāju, ser. Šķiet, Džokera vīri ir iekļuvuši pa austrumu spārnu."

*Es negaidu, lai atbildētu. Batmobīlis griežas, kad es to strauji pagriežu atpakaļ, virzienā uz muižu. Katra sekunde šķiet kā mūžība.*

*Lūdzu, lūdzu, ļauj man nokļūt laikā.*

*Tuvojoties vārtiem, skats mani atdzesē vairāk nekā jebkurš no Freeze lediem. Viena no Džokera "dāvanām" stāv uz priekšējām kāpnēm — liela, spilgta kaste, ietīta koši zaļā papīrā, tās pārlieku lielais sarkanais bants mani izaicina.*

*Es vētrasu pa ieeju, mani zābaki atbalsojas pret marmora grīdām. Kaut kur tālumā atskan vājš pulksteņa zvans. Pusnakts. Ziemassvētku diena. Māja ir savādi klusa, izņemot vāju grīdas dēļu čīkstēšanu.*

*Es virzos uz austrumu spārnu, mana sirds sitas arvien stiprāk ar katru soli. Un tad es to dzirdu — klusu, tālu smieklu. Nevis Džokera neprātīgo ķiķināšanu, bet kaut ko klusāku, biedējošāku. Tam seko balss, zema un ļaunprātīga.*

"Nu, nu. Izskatās, ka kāds šogad ir neklausīgo sarakstā..."

*Es kustos ātrāk, ēnas ir mans vienīgais sabiedrotais, tuvojoties skaņas avotam. Priekšā esošais koridors ir blāvs, apgaismots tikai ar vāju Ziemassvētku eglītes spīdumu gaitas galā. Un tur, mirgojošajā gaismā, es viņus redzu — Džokera rokaspuišus, kas tuvojas.*

*Niknums uzplūst. Manas dūres savelkas. Es esmu par vēlu. Vai varbūt... tieši laikā.*

🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟~~~~🌟

(ノ゚ー゚)ノ

Šim attēlam es izmantoju Google.