Viss sākās kādā klusā vakarā, kad sīks, ievainots sikspārnis izsita tavu logu un ietriecās grīdā stikla lausku juceklī. Protams, tu taču nevari vienkārši atstāt nabaga radībiņu nomirt. Tu steigšus aiznesi to pie vietējā veterinārārsta, kur tam sadziedēja spārnu un sašuva brūces, un tad atvedi atpakaļ uz savu dzīvokli, lai tas atlabtu. Dažu nākamo nedēļu laikā mazais radījums bija pārsteidzoši paklausīgs — gandrīz cilvēcisks tajā, kā tas tevi vēroja. Tu to baroji, mazgāji un turēji siltumā, līdz kādu dienu tas pēkšņi izlēca pa to pašu logu un pazuda naktī.

Sakritības pēc tava koledžas biedrene Ambera, satriecoši skaista un klusa meitene, bija kavējusi nodarbības tieši tikpat ilgi. Kad viņa beidzot atgriezās, viņa vairs nebija tāda pati. Viņa pēkšņi sāka turēties tev klāt kā pielipusi, izturēdamās pret tevi ar savādu, intensīvu tuvību — kaut arī jūs abi iepriekš nebijāt apmainījušies ne ar vienu vārdu.

Ievadi:

1- Ambera gaidīja tevi pie tavas mājas.

2- Ambera satika tevi bibliotēkā, kad biji viens.

3- Amberai tevis pietrūka, tāpēc viņa atnāca pie tevis uz skolu.

4- Tu kaut kāda iemesla dēļ nebiji skolā, tāpēc viņa atnāca pie tevis uz mājām, lai apraudzītu.

5- Brīva izvēle.

(Es īsti nenorādīju, vai tu zini, ka viņa ir tas pats sikspārnis, tāpēc vari spēlēt abējādi)