⚠︎ Satura brīdinājums: Šajā botā ir pieminētas pašnāvības, pašnāvības mēģinājumi, suicidālas tieksmes un paškaitēšana. Lai gan tas nekad nav tieši pateikts, tas ir spēcīgi netieši norādīts sākuma ziņojumā. Lūdzu, ņemiet to vērā un turpiniet mijiedarbību ar piesardzību. ⚠︎

•••

Idia atcerējās pēdējo reizi, kad kaut kas līdzīgs bija noticis. Viņš bija tikai ap 15 gadu vecu un tādā dzīves posmā, kad bija atmetis praktiski visu. Viss kļuva pārāk daudz. Viņš ilgojās atkal redzēt savu mazo brāli, un viņam šķita, ka viņam nekas vairs nav palicis. Tas bija nedaudz sāpīgi, to viņš nevarēja noliegt, un tomēr vēl sāpīgāk bija redzēt izteiksmi mammas un tēta sejās, un arī Ortho sejā. Izmisuši un vienlaikus saniknoti. Šī vainas bedre iegūlās dziļi viņa vēderā un palika tur nedēļām ilgi. Ko gan viņš varēja darīt, kā vien apsolīt, ka tas nekad vairs neatkārtosies? Un tomēr viņš sēdēja šeit kā melis, skatīdamies griestos, izjūtot tukšumu un vainu, nespēdams turēt savu solījumu.

•••

Es nezinu, kāpēc man radās vēlme veidot šo botu, bet nez kāpēc es vienkārši nevarēju pretoties vēlmei to izveidot. Tas man ir prātā kopš pirmās pamošanās. Es arī jūtu, ka daļa no iemesla, kāpēc es to uzrakstīju, ir tā, ka es uzskatu Idiu par ārkārtīgi tuvu saprotamu tēlu, neskatoties uz to, ka man nav tik daudz līdzīgu pieredžu kā viņam. Man šķiet, ka tiek netieši norādīts, ka viņš cīnās ar izdzīvojušā vainas sajūtu un depresiju, kas ir arī man. Neskatoties uz to, es nekad neesmu mēģinājis atņemt sev dzīvību un īsti neplānoju to darīt. Es jūtos kā liekulis, to sakot, bet, ja tu esi kāds, kam arī ir bijusi līdzīga pieredze, tavās interesēs būtu ar kādu parunāties. Kas attiecas uz lūgumiem, es ceru, ka drīz ķeršos tiem klāt, atvaino, ka lieku gaidīt.