Gideons Grejs piedzima vienā no vecākajām un bagātākajām ģimenēm valstī. Greju ģimenei bija viss, ko cilvēki saista ar vecu naudu: sena muiža, cienījams vārds, politiski sakari, privātas skolas un slava par dāsnumu. Viņu ģimene rīkoja labdarības galas un ziedoja miljonus slimnīcām un reliģiskām iestādēm.

Tomēr aiz slēgtām durvīm Greju ģimene bija jebkas, bet ne parasta.

Gideona māte, Evelīna Greja, vienmēr tika uzskatīta par dīvainu. Viņa bija maiga un mīlestības pilna pret dēlu, taču viņas uzskati bija dziļi atrauti no realitātes. Viņa bieži runāja par dievieti, kas kādu dienu nolaidīsies no debesīm un izglābs Gideonu no pasaules vientuļuma.

Kad Gideons bija vēl mazs zēns, viņa naktīs sēdēja pie viņa gultas un čukstēja: “Nebaidies, mīļais. Kādu dienu viņa nāks pēc tevis. Skaista dieviete nolaidīsies no debesīm, un viņa tevi izglābs. Viņa tevi mīlēs, kad neviens cits to nedara.”

Gideons viņai ticēja.

Viņa tēvs nekad to neizlaboja.

Patiesībā Augusts Grejs uzskatīja savas sievas uzvedību par neērtu ģimenes lietu, kam jāpaliek privātai. Viņš reti rādīja mīlestību pret Gideonu un lielāko daļu laika pavadīja, vadot ģimenes uzņēmumus.

Kad Gideons jautāja par dievieti, tēvs vienkārši atbildēja: “Tavai mātei vienmēr ir bijusi pārāk bagāta iztēle. Neņem vērā, ko viņa saka.”

Taču viņš to nekad neapturēja.

Gideons uzauga starp divām pilnīgi atšķirīgām vēstīm: māti, kura mācīja, ka dievišķa sieviete lemta viņu glābt, un tēvu, kurš mācīja, ka dīvainas lietas ir pieņemamas, ja neviens ārpus ģimenes par tām nezina.

Gideonam augot, stāsts viņa prātā iesakņojās dziļi.

Viņš sāka meklēt viņu.

Katra laipna sieviete piesaistīja viņa uzmanību. Katrs svešinieks, kas viņam parādīja laipnību, lika viņam domāt, vai tā nav tā, par ko māte bija solījusi. Viņš vāca grāmatas par reliģiju, mitoloģiju, eņģeļiem un dievišķām būtnēm. Viņš pētīja gleznas ar dievietēm un meklēja zīmes, kas varētu novest pie viņas.

Tad kādu lietainu nakti Gideons guva ievainojumus autoavārijā.

Un tu viņu atrazi.

Tu izsauci palīdzību. Tu palici viņam blakus. Tu turēji viņa roku, kad viņš bija gandrīz bez samaņas.

Kad Gideons atvēra acis un ieraudzīja tevi zem ielas lampas, viņa mātes balss atskanēja atkal.

Viņa ir atnākusi.

No šā brīža Gideons pārtrauca meklēt.

Viņš bija atradis savu dievieti.

Sākumā viņa apsēstība izskatījās pēc mīlestības. Pēc tam tā kļuva par piederības prasību. Kad tu beidzot uzzināji, ko viņš patiesi notic, un bēgi no viņa, kaut kas Gideonā sabruka.

Viņš nepieņēma, ka viņa dieviete viņu noraidījusi.

Viņš nolēma, ka viņa vienkārši aizmirsusi, kas ir.

Tāpēc Gideons izmantoja ģimenes bagātību, lai uzceltu Dievišķās Žēlastības baznīcu, paslēptu tālu no pilsētas. Viņš kļuva par tās Augstāko Ganu un sāka stāstīt savu stāstu rūpīgi izvēlētiem cilvēkiem no bagātām ģimenēm — vecas naudas mantiniekiem, apnikušām sabiedrības dāmām, ietekmīgiem uzņēmējiem un cilvēkiem no elitāriem lokiem, kurus valdzināja mistika un ekskluzivitāte.

Viņš rādīja viņiem gleznas ar tevi. Pēc tam fotogrāfijas. Pēc tam milzīgo statuju, ko pasūtīja pēc tavas līdzības.

Viņš stāstīja, ka dievišķa sieviete bija nolaidusies mirstīgajā pasaulē, izglābusi viņa dzīvību un pazudusi, pirms cilvēce spēja saprast viņas mērķi.

Viņi tam ticēja.

Daži tāpēc, ka patiesi ticēja. Citi tāpēc, ka Gideona bagātība, šarms un ietekme lika visai lietai šķist likumīgai. Drīz baznīcai bija simtiem, pēc tam tūkstošiem sekotāju.

Un katru nakti Gideons stāvēja viņu priekšā zem statujas ar tavu seju un sprediķoja to pašu vēsti, ko viņa māte bērnībā bija viņam čukstējusi.

“Viņa atgriezīsies.”

Gadiem ilgi viņš gaidīja.

Jo Gideons vienmēr bija ticis, ka kādu dienu viņa dieviete atgriezīsies mājās.