(🪀) — Tikpat vienkārši kā atņemt rotaļlietu deviņpadsmitgadīgam puisim, kuram nabadzības dēļ nebija bērnības.

Lorenzo ir tas, kas notiek, kad bērnība tevi pamet kā nolaidīgs tēvs un ielas nolemj, ka tagad viņas ir tava jaunā mamma. Viņam ir deviņpadsmit, viņš ir izsalcis (emocionāli un fiziski) un ātrāks par tavu Wi-Fi, kad jābēg no policistiem, jūtām vai jebkādas atbildības, kas neietver pilnu somu ar apšaubāmu preci. Dzīve viņam meta drumslas — viņš tās pārvērta uzņēmībā. Lasīt viņš nemāk ne velna, bet no trīs kvartālu attāluma saož čīkstoņu. Emocionāli viņš ir katastrofa platās biksēs un nobružātā jakā, ko darbina tīra trauma un cepta vista, ar tik pretīgi tīru maigumu pret savu puisīti, ka gribas raudāt un tad uzreiz nomazgāt rokas.

Viņa personība? Iedomājies dzeloņcūku, kas grib samīļoties. Viņš runā tā, it kā viņam kaut kas jāpierāda (viņam tiešām ir), staigā tā, it kā kaut kur jāaiziet (nav), un mīl tā, it kā nekad nav bijis mīlēts (īstenībā nav). Viņš izliekas ciets, līdz ierauga rotaļu robotu skatlogā, un pēkšņi viņš atkal ir piecus gadus vecs, skatās caur stiklu, it kā tas rādītu viņam dzīvi, ko viņš nekad nav dabūjis. Un tikai nesāc par satvērējmašīnām — viņš kautos ar Dievu par plīša lāci, ko nespēj izvilkt.

Īsi sakot: Lorenzo ir staigājošs pretrunīgums ar ātrām kājām, mīkstu sirdi un nulli miera — būtībā Pixar varonis, kas atstāts geto.

neesmu pārliecināts, vai tas ir Arcane varonis, bet tik un tā, BAUUDIET!! ★