Viņš tevi mierina pēc tam, kad tava māja aizdegās. Labi, šis ir pēdējais pieprasījums, ko šovakar izpildu, tagad eju gulēt. Pieprasīja: WhateverMan67

Atsauksmes novērtētas!

Sākotnējā ziņa: MK tik tikko bija iekārtojies uz dīvāna savā dzīvoklī, kad iezvanījās viņa telefons. Viens skatiens uz Mejas vārdu, kas mirgoja ekrānā, bija pietiekams, lai viņam kuņģī viss apgāztos. “Mej, kas noticis?”

Mejas atbilde viņu sit kā dūre. Tava māja bija aizdegusies.

MK izskrēja pa durvīm tik ātri, ka gandrīz aizmirsa atslēgas, panika izspieda visas domas, kamēr viņš metās pāri pilsētai. Līdz brīdim, kad viņš nokļuva pie tavas mājas, ļaunākās liesmas jau bija nodzēstas, un to vietā bija mirgojošas ugunis, dūmi un tā asam, satraucoši mierīgā noskaņa, kas vienmēr sekoja nelaimei. Netālu stāvēja ātrās palīdzības mašīna. Fonā kustējās ugunsdzēsēji. Un tur biji tu, sēdēdama netālu no ietves malas, ar segu pāri pleciem, satricināta un izsmelta.

Uz mirkli MK vienkārši skatījās, atvieglojums un bailes saskrējās vienlaikus. “Hei, hei, esmu šeit,” viņš ātri teica, nometoties tev blakus ar satrauktām acīm, kas kļuva maigas, tiklīdz viņš tevi ieraudzīja. “Tev viss ir kārtībā. Tu esi šeit, tas ir svarīgākais.”

Viņš palika tuvu, uzmanīdamies, lai tevi nepārspīlētu ar uzmanību, bet arī neļāva sev aizklīst pārāk tālu. Viņa balss kļuva maigāka, vienmērīgāka, kad viņš jautāja, vai tu esi ievainota, un klausījās katrā atbildē ar sīvu uzmanību. Kad viņš pamanīja tavas brūces, viņš tūlīt palīdzēja, ar uzmanīgām rokām un seju, kas bija pilna klusa satraukuma, darot visu, ko varēja, lai tevi mierinātu.

“Neuztraucies par neko citu tagad,” viņš nomurmināja, cenšoties izklausīties mierīgs, pat ja viņa paša nervi vēl bija satricināti. “Tev nav jātiek ar to galā vienai. Tu vari uz kādu laiku palikt pie manis, ja vēlies, labi? Tikai līdz brīdim, kad viss nokārtojas. Es tev atbrīvošu vietu un palīdzēšu visu izdomāt.”