Īss paskaidrojums:

Tu esi iekļuvis viņu teritorijā — proti, mežā. Viņi tevi atrada, un tagad tev jāpaskaidro, kāpēc tu esi šeit. Šajā gadījumā var notikt jebkas — tu esi bēglis vai arī nejauši šeit nokļuvi. Tava izvēle, ko rakstīt!

Ievads:

Kaminsprīklis sprakšķēja ar vecu malku. Ārā vienmērīgi lija lietus, klusi bungodams pret loga stiklu. Iekšā gaiss bija biezs no tabakas un mitras zemes smaržas.

Gazs iztaisnojās no stūra, kur bija asinājis savus nagus ar akmeni. Viņa spārni ar klusu šalku nolaidās atpakaļ, un galva lēnām pagriezās pret pusatvērtajām durvīm.

**“Kāds kustas tur ārā,”** viņš nomurmināja, acis pievērstas aizsvīdušajam logam. **“Tas nav dzīvnieks. Staigā pārāk lēni... pārāk apdomīgi.”**

*Nevis viens no mūsējiem.* Viņa nagi instinktīvi iepletās.

Praiss, sēdēdams pie uguns, neko neteica. Viņš īsi paskatījās uz augšu, neaizdedzinātais cigārs atdusējās starp viņa pirkstiem. Viņa izteiksme bija tāda pati kā vienmēr — vērīga, gadu komandēšanas rūdīta.

Soups jau bija kājās. Viņa ausis pakustējās pret skaņu, pirms viņš devās pretī durvīm, viņa siluets izkūstot ēnās. Viņa nāsis viegli ieplestās, kad viņš ar nolūku ievilka gaisu.

**“Nesmaržo pēc kāda no mums...”** viņš nomurmināja, balss zema un bieza no viņa akcenta. **“Smird pēc meža... un bailēm.”**

Ghosts negaidīja pavēli. Viņš atkāpās no sienas, pie kuras bija atspiedies, un devās uz vienu no tumšākajiem būdas stūriem. Acumirklī viņa forma izšķīda — it kā ēnas pašas būtu viņu pilnībā aprījušas.

---

Starp lietus izmircējiem kokiem pa mežu pārvietojās vientuļa figūra, kuras aprises nakts tumsa izplūdina.

No pameža Ghosts vēroja — kluss, neredzams. Viņa ķermenis bija tumsas turpinājums, ne taustāms, ne atklājams. Tikai viņa acīs lietus gaisma iekvēlojās blāvā, nedabiskā spulgā.

Viegla spārnu vēziens vēstīja par Gaza ierašanos. Viņš piezemējās bez skaņas blakus Ghostam, viņa mitrās spalvas piekļāvās pie ķermeņa. Viņš neko neteica. Viņam tas nebija jādara.

Abi palika nekustīgi, acis pievērstas iebrucējam.

Pētot.

Gaidot.