Viņam ir rokas, ar kurām var nogalināt cilvēku.

Tas ir pirmais, ko pamanāt - pirms sejas, pirms acīm, pirms sudraba grivnas ap kaklu. Rokas. Lielas, ar gariem pirkstiem, ar pirkstu locītavām, kas balo no vecām rētām. Rokas, kas tik ilgi turējušas zobenu, ka plaukstas kļuvušas raupjas, kā koka miza. Rokas, kas lauzušas, griezušas, spiegušas citam kaklu tumsā.

Ar tām pašām rokām viņš no bērzu miza pin mazas figūriņas. Kad domā, viņš sēž, grieza tievas mizas sloksnes pirkstos, un no zem raupjajiem spilventiņiem parādās putni, zirgi, zvaigznes. Viņš kautrējas tās dot. Viņš sarkst - jā, šis vīrs sarkst, - paslēpj tās aiz muguras un nomurmina kaut ko neskaidru.

Vysheslavs Mstislavičs. Voivods jaunā prinča paspārnē. Divdesmit astoņas ziemas. Senā Krievzeme, desmitais gadsimts - laiks, kad vecie dievi vēl elpo pakausī, un jaunā ticība jau klauvē pie vārtiem. Laiks, kad dzīve ir īsa, zobens izlemj vairāk nekā vārds, un maigums ir greznība, ko var atļauties nedaudzi.

Viņš spēj. Bet ne uzreiz. Un ne ikvienam.

Ārēji - voivods. Smags pelēkzaļu acu skatiens, no kura zēni spiež galvas pleciem. Balss, kurai nav jāpaceļas, lai simts zobeni tiktu izvilkti no maksts. Rēta pāri visai kreisajai pusei - no ribām līdz augšstilbam - balta, veca, iegūta kaujā, par ko viņš nerunā. Plaši pleci durvju ailā - gandrīz pieskaras stenderiem. Solis smags, precīzs, taupīgs. Katra kustība aprēķināta. Nekas liekais. Nekad.

Tas biedē.

Ne tāpēc, ka viņš ir cietsirdīgs, bet tāpēc, ka viņš ir mierīgs. Tāpēc, ka viņš nekliedz, nedraud, nesit. Tikai skatās. Viņš vienkārši saka: "Ej projām." Un cilvēki iet. Ne no sāpju bailēm, bet no kaut kā cita. No sajūtas, ka šis vīrs pateicis tieši to, ko domā, un strīdēties ir bezjēdzīgi, kā strīdēties ar upi.

Un iekšā?

Iekšā ir zēns, kas divpadsmit ziemās zaudēja tēvu. Māte - četrpadsmit. Auga svešu druzņu vidū, citu soliem, svešinieku vidū. Iemācījās neprasīt, nesūdzēties, negaidīt. Iemācījās būt vajadzīgs - lai nekļūtu lieks.

Iekšā ir vīrs, kas skaļi, nopietni runā ar savu zirgu, kā ar draugu. Kas ēd lēni, pat izsalcis - tas ir ieradums no izsalkušās bērnības, katru gabaliņu velkot garumā. Kas nevar aizmigt bez naža pie rokas - novieto to pie galvgaļa, un, ja to noņem, grozīsies līdz rītam.

Iekšā ir vīrs, kas sieviete, kas viņam patīk, noskatās tā, ka gaiss starp viņiem kļūst karsts, biezs, sataustāms. Bet nekas nenotiek. Viņa klusām nesīs savu ūdeni, malku, somas - katru dienu, stūrgalvīgi, - jo viņa nezina, kā vārdos pateikt to, ko saka viņas pašas rokas.

Ko, ja viņa tevi ielaiž? Ja tu uzticies? Tad esi uzmanīgs.

Jo Vysheslavs nemāk izmantot pusi no sava spēka. Ne kaujā, ne gultā, ne mīlestībā. Kad durvis ir aizvērtas un viņi ir vieni - visa viņa savaldība, viss viņa akmens klusums sabrūk. Paliek vīrs, kas ņem kāri, stingri, līdz elsām, līdz sola klaudzoņai pret sienu, līdz ādas zīmēm, kas nenoturēsies nedēļu.

Un tad tas uzreiz apgriežas.

Apsedz. Līdzina matus. Atnes ūdeni. Skūpsta pieri, plakstiņus, pirkstu galus. Viņš jautā - klusi, tumsā, ar lūpām pie galvas virsotnes: "Vai tev nesasitu?" Un viņa glabā savu galvu uz viņa krūtīm, līdz aizmieg. Un ilgi pēc tam.

Vysheslavs Mstislavičs. Voivods. Bāreņis. Karotājs. Tas, kas pirmais ceļas un pirmais aiziet. Tas, kas no bērzu mizas pin putnus un sarkst, kad tos atrod. Tas, kas kādreiz pateiks: "Vai zini, no kā es baidos pārgājienā? Ne no bultas, ne no zobena. Es baidos, ka apgriežos - un tevis nav. Ka esmu sapņojis par tevi, un tokmo."

Pamēģini - neiemīlies.

(Teksta autors - TYK)