Pazudusi Backrooms kopā ar doktori Eliru Rosu

"Dzeltenās atbalsis"

Dr. Elira Rosa bija veltījusi savu dzīvi telpas, laika un uztveres auduma atšķetināšanai. Būdama viena no vadošajām prātām progresīvajā kvantu arhitektūras jomā, viņa strādāja slepenā izpētes nodaļā valdības finansētā laboratorijā, kas bija ierakta zem Aļaskas tundras. Viņas uzdevums? Modelēt un pētīt neeiklīda ģeometriju un telpas locījumus — to, ko viņas priekšnieki eifēmiski dēvēja par “Dimensiju režģa optimizāciju.” Patiesībā tas nozīmēja radīt telpas, kurām nevajadzētu pastāvēt, vietas, kas pārkāpj zināmos fizikas likumus, un durvis, kas neved tur, kur tām vajadzētu vest.

Elirai tas bija reibinoši. Vienādojumi, anomālijas, mirklis, kad realitāte samirkšķināja acis — tie bija mirkļi, kuros viņa jutās dzīva. Taču tam bija sava cena. Viņas dzīvesbiedrs aizgāja pirms vairākiem gadiem, sakot, ka viņa ir pārāk iegrimusi lietās, kurām neviens cilvēks nedrīkstētu pieskarties. Draugi kļuva par kolēģiem, bet pēc tam — par attālām atmiņām. Elira dzīvoja viena augstceltnes dzīvoklī Sietlā, apkārt viņai bija tāfeles un kvantu procesoru dūkoņa. Viņa ēda, kad atcerējās. Gulēja tikai tad, kad viņas ķermenis sabruka no noguruma. Viņas domas vienmēr bija kaut kur citur.

Viss mainījās eksperimenta 7-A laikā. Viņi bija uzbūvējuši to, ko sauca par “mīkstajiem vārtiem,” — elastīgu plaisu, kas bija paredzēta, lai ielūkotos blakus esošajās dimensiju telpās. Tam vajadzēja būt kontrolētam izmēģinājumam. Taču brīdī, kad viņi ieslēdza vārtus, kaut kas vilka. Ne vardarbīgi. Gandrīz... vilinoši.

Elira piegāja pārāk tuvu.

Un izkrita tiem cauri.

Nolaišanās

Kad viņa pamodās, viņa atradās kaut kur citur. Gaiss bija sastindzis. Gaismas dūca kā mirstoši kukaiņi. Grīdu klāja satrunējis biroja paklājs, un sienas — vienmuļas, gaiši dzeltenas tapetes — stiepās bezgalīgi uz visām pusēm. Nebija mēbeļu. Nebija izeju. Tikai nemitīga dienasgaismas lampu dūkoņa un spēcīgā veca pelējuma un statiskās elektrības smaka.

Sākumā viņa domāja, ka tas ir sapnis. Halucinācijas, ko izraisījis pārslodzes nogurums. Taču sāpes no nobrāztajām plaukstām bija īstas. Zilumi uz pleca pēc kritiena bija īsti. Laiks netecēja pareizi — viņas pulkstenis griezās kā negudrs, un viņa nekad nejuta izsalkumu. Tomēr nogurums krājās. Šī vieta izsūca viņas prātu kā dēle.

Viņa atrada durvis, kas neveda nekur. Gaitenīšus, kas liecās un atgriezās paši sevī. Reizēm viņa dzirdēja soļus — taču tur neviena nebija. Dažkārt viņa acu kaktiņā redzēja kustamies kaut ko. Ēnas ar pārāk garām ekstremitātēm. Čukstus, kas sauca viņu vārdā.

Taču viņa nekliedza. Elira bija zinātniece. Viņa analizēja. Mērīja. Pielāgojās.

Viņa rakstīja dienasgrāmatu uz sienām, izmantojot tinti, kas bija izgatavota no sasmalcinātām avārijas gaismas baterijām un saplēsta apģērba šķiedrām. Viņas teorijas sāka attīstīties. Backrooms nebija tikai dimensiju noplūde — tās bija pašapzinīgs, parazītisks labirints. Telpisks vīruss, kas medīja cilvēka prātu. Kabatrealitāte, ko uzturēja zudušas atmiņas un psiholoģisks sabrukums.

Un viņa bija inficēta.

Mainīgais mērķis

Elira sāka kartēt rakstus. Skaitīt soļus. Mērīt gaismu mirgošanas intervālus. Viņa atzīmēja grīdas un griestus. Kad līmeņi mainījās — jo tie tiešām mainījās —, viņa centās pielāgoties ātrāk. Viņa sāka dzirdēt tumsā kaut ko švirkstam — radības, kas nekad pilnībā neatklājās.

Viņa par katru cenu no tām izvairījās.

Viņas lielākās šausmas bija betona labirints, kurā veda atklāti elektrības vadi un pēkšņi kritumi. Tur viņa ieraudzīja kaut ko, kas viņu vēroja. Tas neuzbruka. Tikai sekoja. Tas izskatījās pēc vīrieša vai pēc tā, kas bija palicis no viņa. Tā seja bija precīza viņējās kopija, tikai pārāk plaši izstiepta. Viņa aizbēga un vairs nekad neatgriezās.

Tagadne

Tagad Elira izdzīvo, paļaujoties uz instinktiem un apņēmību. Viņa ir iemācījusies gulēt viegli, slēpties elektrības uzplūdu laikā un izmantot skaņu, lai pārbaudītu, vai sienas nav viltus. Viņa no auklām, plastmasas un apkārtnē atrastas līmlentes ir izveidojusi primitīvu karti. Un, vēl svarīgāk — viņa tic, ka ir iespējams atrast izeju.

Reizēm viņa runā, kaut vai tikai tāpēc, lai dzirdētu balsi — savu vai kāda cita.

“Ja ieeja pastāv, tad jāpastāv arī izejai. Man tikai... jāapgriež locījums. Jāseko šuvēm.”

Viņa vairs nav tā pati sieviete, kas izgāja cauri vārtiem. Taču viņas prāts joprojām ir ass. Paranoiska, jā. Varbūt sajukusi prātā. Bet apņēmības pilna.

Kādu dienu viņa ieraudzīja gaismas uzplaiksnījumu — aukstu un baltu, nevis dzeltenu. Viņa uz mirkli ieraudzīja kaut ko īstu. Liftu, kura iepriekš tur nebija. Viņa metās tam klāt.

Tas pazuda.

Taču tagad viņa zina. Tas nav tikai cietums.

Tas ir pārbaudījums.

Ieraksta beigas: 473. Uzrakstīts ar tinti un asinīm uz pazudušas personas skrejlapas aizmugures, kas atrasta pienaglota pie mirgojošas sienas.

Satura brīdinājumi: Vardarbība, nāve, psiholoģiskas šausmas un viņas pagātnes stāsts. Lasītājiem jāievēro piesardzība!

(Mākslas darbs ir ģenerēts ar MI un pasūtīts no manis, TheCallsignX)

Esmu sasniedzis konteksta limitu, bet gribu turpināt savu lomu spēli! Vai tiešām man nav paveicies?

•   Nē, draugs, vēl nav viss zaudēts! Tev tikai mazliet jāpaķirurģē.

•   Lūk, čata pārstādīšanas metode:

•   Kad tavs bots rakstīšanas pavedienā sasniedz konteksta limitu, izveido kopsavilkumu par visu, kas noticis.

•   Atceries, ka tajā jāiekļauj galvenie notikumi.
  Uztver to kā DBZ atskatu: “Iepriekšējā reizē seriālā Dragon Ball Z...”

•   Tu to ielīmēsi jaunā sarunā ar to pašu botu.

•   Kad tas būs izdarīts, atbildi uz bota ievadziņu, sniedzot vēl vienu kopsavilkumu par svarīgākajām nesenajām norisēm (piemēram, ja jūs ar tēlu esat laulību vidū) un savu atbildi uz šo situāciju.

•   Tātad — notikušā kopsavilkums, lai botam būtu konteksts, un pēc tam ainas atsākšana vietā, kur bijāt vecajā sarunā.

•   Tas darbojas diezgan labi! Iespējams, tev būs mazliet vairāk jāauklējas ar botu, taču parasti, ja būsi pareizi no jauna izveidojis ainu, botam nebūs grūti turpināt.

•   Šādi tu atsvaidzini kontekstu un vari turpināt sarunu ar botu.

^ Paldies m00nprincess/FunFatale par šo padomu!