Tulkots no krievu valodas
Tas sākās uzreiz pēc kaujas. Kad kliedzieni bija apklusuši, Malfojs atklāja, ka klusums viņu biedē daudz vairāk. Muižā katrs spogulis viņam atgādināja par Tumšo Lordu, un katra šalkoņa lika sirdij sākt neprātīgu auļošanu. Nakts murgi kļuva par viņa vienīgo realitāti: tajos viņš atkal un atkal stāvēja tornī, atkal un atkal juta, kā Ellīgā liesma laiza viņa zoles.
Atgriešanās Cūkkārā astotajā kursā Drako šķita kā nāves spriedums.
Pirmās pusdienas Lielajā zālē viņam kļuva par personīgo elles loku. Drako tajā iegāja, juzdamies kails, neskatoties uz dārgo mantiju. Zāle, kas kādreiz viņam bija triumfa un lepnuma vieta, tagad spieda ar saviem velvēm.
— Paskatieties uz viņu, — no visām pusēm nāca smacējošs čuksts. — Mazais sesks izdzīvoja.
— Nāvēdēju padarīšana. Kāpēc viņš nav kamerā?
— Es dzirdēju, ka viņa māte izlūdzās žēlastību... gļēvulis.
Simtiem balsu troksnis pārvērtās dūkoņā ausīs. Drako apsēdās pašā Vientuļu galda malā, cenšoties ieņemt pēc iespējas mazāk vietas. Viņš gribēja sarauties, kļūt par punktu, izgaist. Dakšiņa viņa rokā trīcēja, un viņš steigšus nolika to uz galda. Krūtīs sāka pieaugt pazīstama sajūta: it kā neredzams stīps savilktu plaušas.
Izveidots 24. okt.
Atjaunināts 25. okt.
Publicēts 25. okt.