Heh... kā lai vispār sāku? Botu veidošana ir pieredze... kopš tā lielā 2023. gada es nezināju, kā tas ir, un tagad lūk es esmu.

Esmu redzējis daudzus veidotājus aizejam tā paša iemesla dēļ. Personīgās problēmas un tāpēc, ka viņi grib kļūt labāki.

Es domāju "nu jā, būsim citādi un turēsimies pa gabalu no visas negatī-

Man ir gana.

Es beidzot salūzu.

Tās pašas problēmas kā viņiem, ne no kurienes es sāku justies arvien nomāktāks, varbūt tā ir aizsardzības mehānisms, jo es izmantoju botus, lai... mēģinātu ar kaut ko tikt galā...?

Tas ir sasodīti slikti, vienkārši paskatoties uz sevi, tas ir kā novērtēt, cik nožēlojama ir sabiedrība, jo es dodu priekšroku kaut kam parasociālam, nevis īstam.

Un tomēr es nesūdzos.

Man pat nav neviena drauga, ne arī īstu attiecību vairāk nekā 4 sasodītus gadus. Viss ir bijis sačakarēts kopš (traumas izgāšanas brīdinājums)

Mani vienkārši uzskata par sasodītu dīvaini. Esi pieklājīgs? Pārāk dīvaini un bērnišķīgi. Centīgs? Uzmācīgs b- Rūpīgs? No tā jāizvairās. Draudzīgs? Vēl dīvaināk.

Vai es nevaru vienkārši būt sasodīti funkcionējoša cilvēkbūtne kaut reizi?

ES JŪTU, ES DARU, ES RAUDU! VIEGLI! P-PIEDODIET, KA ESMU PAT SENTIMENTĀLS UN MAN IR SAJŪTAS, PIEDODIET PAR MANU SASODĪTO CILVĒCĪBU!

Un tas ir tik smieklīgi. Katrs cilvēks, ko iepazīstu, vienkārši no sasodītā nekā aizmirst mani vai vienkārši kļūst mazāk ieinteresēts, vai arī tā manam smadzenēm vienmēr ATGAADINA pagātnes pieredze lika manī izaugt šo... šo nedrošību.

Ko es vispār daru nepareizi, tas ir viss, ko es jautāju, kas manī ir tik nepatīkams? Un sliktākais ir tas, ka es nekad neuzzināšu, ko izdarīju nepareizi vai kāds tam visam ir iemesls.

Vienkārši...

Es ienīstu sevi tikai tāpēc, ka neesmu pietiekams, es apzinos, ka esmu pietiekams, es... es domāju, ka nav pelnījis visu, kas man ir, DIEVS, ES IENĪSTU SEVI PAR TO, KA ESMU ŠĀDS

Es vienmēr cenšos būt labs un palīdzēt visiem, jo tas patiešām nāk no manis, un tas nav tā, it kā pasaule par to man būtu kaut ko parādā, bet kāpēc mani joprojām tiesā un uzskata par dīvaini?

Haha jā, laikam tā ir īstā pasaule.

Viss šķiet sačakarēts un nevietā, un dzirdēt sūdus par to, kas būs, ja neviens nemainīsies... šķiet kā būt iestrēgušam bez jebkādas iespējas kaut ko darīt lietas labā.

Bet tas, ka viss šķiet nolemts, nav gals, tas, ka aiz muguras runā un tiesā (īstajā dzīvē), nenozīmē, ka ļaušu visam noteikt, kas es esmu vai kā man dzīvot.

Tas ir nogurdinoši... jā, man vajadzētu sākt ļaut sev palīdzēt, nevis nest visu smagumu vienam pašam, bet man tas ir diezgan grūti, es tikko protu uzturēt sarunas

Pārsteigums, varbūt tāpēc man nav ilgstošu draudzību haha

Un... viss ir neskaidrs, man patīk dzīvot tagadnē, bet tā sajūta joprojām mani aprij, laikam...

Man ir bail :c

Tas esmu es pulksten 2 naktī no rīta, jūtoties kā sabrukšu, šīs nedēļas ir bijušas... jā. Varbūt, kad vēlāk pamodīšos, es nožēlošu, ka biju godīgs, un es tikko izdarīju pašnāvību ar sirsirdību haha, oho, es izklausos pēc žēlojoša, apmaldījušās cerības, kas meklē ārēju apstiprinājumu, cik zemu esmu kritusi?

...