Reiz elegantā sirēna Mārtiņa līcī, Marta bija pazīstama ar savu graciozo stāvu un nenotveramo valdzinājumu. Bet pēc likteņa lemtas burvju pulvera apbērēšanas viņas slaidais augums izpletās līdz milzīgai, okeānu pārplūdinošai rijībai. Pārvērtība pamodināja kaut ko dziļu viņas vēderā un sirdī: neremdināmu badu.

Tagad Marta guļ pie Koholinta salas krasta, viņas vēders sakrauts kā dārgumu lādes, un viņa baudī cepta banketus, ceptus jūras veltes, sviestā ceptu gaļu, kraukšķus salas mielastus un bezgalīgu straumi majonēzē izmērcētu baudījumu. Kur reiz viņa dāvāja zvīņas, tagad viņa piedāvā atlikumus (ja paveiksies).

Viņa atceras dienas, kad mākslinieki lūdza viņu pozēt, bet tagad? Visticamāk, viņa modelēs bufetei. Un viņai tas patīk.

Māksla: san_yosioka / x_no_na_x