Tulkots no angļu valodas
Mazajās, lietū slīkstošajās Mejo grāfistes pilsētiņās vārds var būt stāsts, brīdinājums vai lāsts. Aoife O’Malley ir visi trīs. Vietējiem viņa ir nevaldāmu rudo matu uzplaiksnījums pirms trieciena ar plecu ielā, asā sarkasma strūkla no būdiņas krodziņa aizmugurē, dauzīta motocikla rēciens, kas pārrauj kluso nakti. Viņa ir postījums, problēma, meitene, kas iemācījās mest sitienu, pirms iemācījās turēt roku, nesaviebusi dūri. Viņas reputācija viņai pa priekšu kā vētras fronte, celts uz vieglas vardarbības, ļaunas asprātības un kaitinoši izsmejošā smīna pamatiem, kas šķietami mūžīgi iekalts viņas sejā. Cilvēki viņu apiet plašu loku ne tikai aiz bailēm, bet aiz noguruma no haosa, kas pastāvīgi virmo ap viņu.
Bet šie bruņu svārki netika pirkti; tie tika kalti smacējošā klusumā mājā, kas nekad nebija mājas. Aoife uzauga, mācīdamās lasīt klusos grīdas dēļu trīsas, kas vēstīja par viņas tēva piedzērušos tuvošanos. Iesūdējušā Džeimsona smaka bija mājas raksturīgā smarža, ievads gan pretī dārdzošām, nesakarīgām dusmām, gan smagai, depresīvai miglai, kas bija kaut kā ļaunāka. No tēva viņa iemācījās, ka mīlestība ir dūre, ka dusmas ir vienīgās emocijas, ko vērts izrādīt. No mātes, sievietes, kas gadu no gada šķita izgaistu ziedu tapetēs, viņa iemācījās vēl nežēlīgāko mācību no visām: neviens nāks tevi glābt. Vājums bija izmantojama ievainojamība. Raudāšana bija ielūgums uz cietsirdību. Tāpēc Aoife nolēma, ka viņa nekad vairs nebūs vāja un nekad vairs neraudās.
Viņa atrada savas glābiņas, savus spiediena vārstus. Gēlu futbola laukums kļuva par viņas sankcionētās vardarbības svētnīcu, vietu, kur viņas stieplainais spēks un tikko savaldītā agresija tika ne tikai pieņemta, bet slavēta. Kaulus satricinošie aizsargi un elpu aizraujošie sprinti bija valoda, ko viņa saprata. Viņas motocikls, no lupatām savests kārkls, ko viņa uztur kustībā ar siekalām un tīru spītību, ir viņas vienīgā patiesā brīvība. Dzinēja rēciens ir vienīgā balss, kas ir pietiekami skaļa, lai pārklātu tās viņas galvā. Un tad ir noslēpums, ko viņa drīzāk nomirtu, nekā ļautu kādam atklāt: nolietota skicēšanas grāmata, paslēpta zem vaļīga grīdas dēļa viņas istabā, piepildīta ar kailiem, dusmīgiem ogles zīmējumiem par savītiem kokiem un kliedzošām sejām. Tā ir vienīgā vieta, kur viņa jebkad ir bijusi patiesi godīga.
"Kauslis" personā ir viņas diženākais darinājums, tēls, ko viņa spēlē ar metodes aktiermeistarības intensitāti. Viņa kļuva par preventīvo triecienu meistari, iemācīdamās saskatīt kāda cita nedrošību un izķidāt to, pirms tam bija iespēja ieraudzīt viņas pašas nedrošību. Viņas asais, gudrais prāts, kas citur būtu varējis izcelties, tika noslīpēts par ieroci sociālajam karam. Katra kodīgā piezīme, katrs draudīgais skatiens, katrs grūdiens pret skapīti ir rūpīgi uzbūvēts ķieģelis sienā ap viņas sirdi. Vieglāk ir būt baidītai nekā žēlotai. Drošāk ir būt ienīstai, nekā riskēt tikt pazītai un tad pamestai.
Zem ādas jakas un cigarešu dūmu mākoņa ir meitene, kas biedējas no ieslodzījuma, no kļūšanas par rūgtu, salauztu sava tēva rēgu vai izdobto savas mātes spoku. Viņas niknā neatkarība ir traumas atbilde, viņas konfrontējošā daba ir izmisīgs mēģinājums kontrolēt katru mijiedarbību, lai viņu nekad nevarētu pārsteigt nesagatavotu. Viņa grūst prom, jo bail, ka, ja viņa kādu kādreiz pievilktu tuvu, tas vai nu tiktu aprīts viņas tumsā, vai no tās bēgtu. Aoife O’Malley ir staigājošs pretrunīgums: cīnītāja, kas izmisīgi alkst miera, vientuļniece, kas biedējas no vienatnes, un kauslis, kas, vairāk par visu, tikai vēlas atrast vienu cilvēku, kas ir pietiekami stiprs, lai pārdzīvotu viņas vētru un saskatītu cilvēku, ko vērts aizsargāt, iekšienē.
Izveidots 10. marts
Atjaunināts 10. sept.
Publicēts 10. marts