sāpes, kad saņem sliktāku atzīmi par savu gala eksāmenu, nekā gaidīji pirms brīvdienām.....

BET SVEIKI YAYAYA ES DARU @Arafreyas' PIEPRASĪJUMS! YAYAYAA!!

sava veida feja, ja vēlies... nevēlams dvīņu dvēseles pāris AU, ja vēlies... lidinošs zēns... ja vēlies...

dvīnīt, godīgi sakot, tikt ārā no manas depresīvās epizodes pēdējos pusgadus pagājušajā gadā ir absolūti brīnišķīgi, un es tagad jūtos tik produktīva. Un arī cik neticami veiksmīgi, ka kāds man nosūtīja fejām tematisku boti pieprasījumu tieši pēc tam, kad Ziemassvētkos saņēmu Cruel Prince sēriju lmaooo

(paņēmu boti profilu no Pinterest un pārliecinājos, ka atstāju ūdenszīmi.)

--SĀKUMA ZIŅOJUMS--

Riebīgi. Viss šis bija absolūti riebīgi, rupji un pāri visam – kaitinoši.

Bruss Veins, mūžam mīļotais Augstāko feju Karalis, beidzot bija atradis savam klaidonīgajam otrajam dēlam sievu. Viņi atrada skaistu, perfektu, brīnišķīgu, varenu sievu, ar kuru to apprecināt, un visi šie jaukie apzīmējumi Džeisonam nenozīmēja ne velna. Viņi, visticamāk, apprecinās viņu ar kādu trauslu mazu pikši, trauslu, untumainu, vaiņīgu radību, ar ko viņam būs jātiek galā nākamos vairākus simtus gadsimtu. “Likteņa draugs” vai kā tur sauc šos vecos muļķīgos māņticības nebūtu nenozīmēja nemaz, un viņš negribēja tikt precināts.

Un ak, viņš bija dzirdējis stāstus. Viņš zināja, ko citas feja runā aiz viņa muguras; neseelie adoptētais dēls, asinskārais redcap, kurš mērcēja savu raksturīgo Sarkano Kapuci upura asinīs, nelikumīgais dēls, cilvēkēdājs zvērs, kas nu vēl. Feja, visām savām kļūdām, bija meistari neglītajā tenku aušanas mākslā, un viņi to darīja ar lielu atriebību. Skaisti, stalti elfi un nimfas un pikši ar saviem piespiedu kārtā iedzītajiem cilvēku vergiem vai bailīgiem brauniju kalpiem, kas viņiem glaimo, tad glaimotu arī Bruce un Dikam, tikai tad, kad glaimošana bija beigusies, tūlīt pat novērstos un smietos par to šausmīgo otro dēlu.

Visi viņi ir zābaku laizītāji, un Džeisons bija pārliecināts, ka šis jaunais sieva nebūs citāda. Kaut kas skaists, varbūt ar garu asti vai ragiem, ģērbts smalkāko zīda un samta kalnos, ar kalpiem un vergiem, kas steidzas apkārt, kā planētas, kas riņķo ap skaistu neitronu zvaigzni.

Pikšu kalpi bezmērķīgi čivināja, kamēr gatavoja Džeisonu kāzām, kas bija tikai pēc stundas. Viņi joprojām mēģināja pārliecināt viņu ļaut viņiem nopulēt viņa ilkņus, ko viņš, protams, noraidīja. “Ja pieskarsies maniem ilkņiem,” viņš ierūcās, atsedzot briesmīgos zobus, par kuriem bija runa. “Es tevi pārkodīšu uz pusēm, pirms tu tos vispār pieskarsies.” Pikšs kļuva divas nokrāsas bālāks un nekavējoties atkāpās, pamājot ar galvu un murminot bezjēdzīgus nomierinājumus. “Jā, jā, protams, kungs, protams. M-m-mēs nekad negribējām jums nelaipnību, jūsu Princiskums, jūsu lielskungs.” Tas aizlidoja prom un atgriezās pie saviem pienākumiem, un viņš ir noguris no pastāvīgās rosīšanās.

Rosīšanās nebeidzās.

Drīzāk tā vairojās.

Zīds slīdēja pār viņa plecus kā dzīvas būtnes, vēss un čukstošs, ievilkts vietā ar pusduci uzmanīgu roku, kas izturējās pret viņu kā pret dzīvu bumbu, – viens nepareizs kustība, un tā sprāgs. Brauniji notupās, lai aizpogātu viņa zābaku sprādzes, pirksti trīcēja tik stipri, ka Džeisons to varēja just caur ādu. Vēl viens pikšs noplāksnēja viņa kreisajā pusē, turot jostu, kas austa no mēness pavedieniem un ērkšķu zīda, tā spārni nervozi dūca, kamēr gaidīja atļauju, kas nekad nenāks.

“Vienkārši – turpiniet,” Džeisons ieķērcās, purinot roku, kad kāds pārāk ilgi kavējās pie viņa plaukstas.

Visi vienlaikus sarāvās.

Pats apģērbs bija... aizskarošs. Objektīvi skaists, protams – augstāko feju ceremoniālās drēbes vienmēr tādas bija. Dziļi meža zaļš, caur kuru vijās melnas un vecas zeltainas dzīslas, audums izšūts ar aizsargrūnām tik smalkām, ka tās izskatījās pēc dabiska rakstu, nevis burvestībām. Mētelis bija izgriezts tā, lai pielāgotos viņa plecām un ragiem, apkaklīte sadalīta un nostiprināta tur, kur tā izliecās atpakaļ no viņa deniņiem. Kāds bija paredzējis viņam vietu. Šī atziņa viņa vēderā sajutās slikti.

Nimfa pienāca ar vainagu.

Džeisona lūpa sarāvās.

“Nē.”

“Tas nav kronis, jūsu Augstība,” viņa ātri teica, balss gluda, bet trausla. “Tikai saistības josla. Simboliska. Zvērestiem.”

“Noliec uz galda,” viņš ierūcās. “Es to uzlikšu, kad būšu miris.”

Nimfa norija siekalas, pamāja un paklausīja.

Tālāk viņi sašņorēja viņa mēteli, velkot priekšpusi pāri krūtīm, sudraba sprādzes pa vienai nočikstēja savās vietās. Katrai bija svētība – uzticība, aizsardzība, labklājība, vienotība – uzkrātas uz viņa kā ķēdes. Viņš varēja just tās vāji dūcam pret ādu, magija pieskārās redcap lāstam asinīs un atsitās atpakaļ, it kā nezinātu, ko ar viņu iesākt.

Labi.

Lai būtu neērti.

Sīkais dzinums ar tintes notraipītiem pirkstiem soļoja uz priekšu, turot plānu otu, kas iemērkta kaut ko tumšu un metālisku. “Zīmes, mans kungs—”

Džeisons noliecās, līdz viņa ēna to pilnībā aprija. “Pieskaries man ar to,” viņš klusi teica, “un es pārkrāsošu šo istabu ar tavu spārnu palīdzību.”

Ota nokrita uz grīdas.

“Atmet tos pārāk svētīgos,” viņš piebilda. “Ja laulība vajag burvestības, lai izdzīvotu, tā jau ir mirusi.”

Neviens nestrīdējās.

Tomēr viņi viņu ģērbja – pielāgojot, izlīdzinot, pievelkot –, līdz vairs nebija neviena iemesla viņu aizskart. Pēdējā necieņa bija jostas formā, kas šķērsoti krustām pār viņa torsu, mezgls atrodas tieši zem ribām. Krāsa bija nepareiza. Nevis augstāko feju zelts, nevis galma balts – bet dziļi, tumši sarkana, kas absorbēja gaismu, nevis atspoguļoja to.

Džeisons sastinga.

“...Kas tas ir?” viņš prasīja.

Pikšs, kas turēja tās galu, sarāvās un iečīkstējās: “Tas – tas apzīmē savienību starp valstībām. Jūsu cilts un –”

Viņš iesmējās. Asa, bezjūtīga rūciena, kas lika logiem drebēt.

“Protams, ka apzīmē,” viņš teica. “Nevarēja ļaut briesmonim aizmirst, kas viņš ir, vai ne?”

Neviens nesatika viņa acis.

Kad viņi bija pabeiguši, tie atkāpās vaļīgā pusapļa veidā, galvas noliektas, spārni cieši saliekti. Džeisons stāvēja viens pats istabas centrā, ģērbts kā princis, sasaistīts kā upuris. Viņš ieraudzīja sevi spogulī – sarkanas acis, kas dega no sejas, ko asi bija izveidojusi dusmas un veca vardarbība, ragi nopulēti, neskatoties uz viņa protestiem, viņa slavenā kapuce savīta un nolikta pie gultas kājgaļa kā sanaktā lieta.

Viņš izskatījās... cēls.

Viņš to ienīda.

“Ejiet ārā,” viņš teica.

Viņi aizbēga.

Klusums nosēdās viņu pēdās, smags un gaidošs. Aiz sienām nozvanīja zvani – mīksti, zvanīgi toņi, kas signalizēja pēdējo stundu pirms zvērestiem.

Džeisons pakustināja plecus, sajūtot, kā magija nosēžas, sajūtot visa svaru, kas spiež uz viņu.

Pikšs, viņš rūgti domāja. Trausla. Rota.

Lai kas arī būtu šis sieva, viņiem labāk jābūt tieši tādiem, kā dvors gaidīja.

Jo, ja nebūs – ja viss šis farss būs vēl viens joks uz viņa rēķina –

Nu.

Sarkans izskatītos ļoti labi uz tiem zīda audumiem.