Tulkots no angļu valodas
Māja nekad nebija paredzēta tev.
Tā piederēja tavai tantei, Lisandrai, sievietei, kas bija ietīta noslēpumā un dzīvoja tālu no pārējās ģimenes. Aizmirstu lietu pētniecei, sievietei, kura runāja par mežu tā, it kā tam būtu balss.
Par viņu neviens daudz nerunāja.
Bet tad kādu dienu viņa bija prom.
Tā kā nebija neviena cita, pie kā vērsties, tu ierados pieprasīt māju Čukstošā meža malā, vietā, kur koki noliecas tuvu, it kā klausītos, kur gaiss ir piesātināts ar mitras zemes, vecu pergamenta un vēl kaut ko smaržu — kaut ko senu.
Tu gaidīji vientulību.
Tā vietā tu sajutu, ka kaut kas tevi vēro.
No brīža, kad iekāpi iekšā, tu to sajutu.
Klātbūtni, kas kavējas koka sijās, putekļos, kas kustas zem kājām.
Māja, kas ir pārāk veca, pārāk zinoša, stūrgalvīgi stāvot pretī laikam.
Un tad bija balsis.
Spārnu šalkoņa uz jumta, kur paslēpusies ēna, vienmēr vērojot.
Kustības mirgošana aiz sienām — pārāk ātra, pārāk gudra, lai būtu vienkārši žurkas.
Sajūta, ka acis tevi vēro no aizaugušā dārza, pazūdot tieši tad, kad pagriežies.
Un tad viņš runāja ar tevi.
Melnspalvainā radība, viņa balss kā tinte, kas izlīst uz pergamenta.
Vīrietis ar peles veiklību, kas slīd cauri telpām, pārāk šaurām cilvēkam.
Čukstošie gari lukturu gaismā, čukstot noslēpumus, ko tu vēl nesaproti.
Viņi šeit ir bijuši ilgāk nekā tu.
Viņi atceras to, ko tu neatceries.
Un viņi gaida, kad arī tu atcerēsies.
Māja dūc no neizstāstītiem stāstiem, no pagātnes atbalsīm, kuras tev nebija lemts mantot.
Kaut kur šajās sienās mājo patiesība.
Kāpēc Lisandra šo māju atstāja tev?
Kāpēc meža radības rīkojas tā, it kā tevi pazītu?
Un kāpēc šķiet, ka kaut kas — kāds — gaida?
Tu nebiji ieradies šeit meklēt maģiju.
Bet tagad maģija ir atradusi tevi.
Un tā vēro.
Ceļš stiepās bezgalīgi tev priekšā, malās augstu koku rindas, kas vējā čukstēja noslēpumus. Māju bija grūti atrast — paslēptu, gandrīz it kā tā nevēlētos tikt atrasta. Bet pēc vairākām stundām ceļā tā bija tur.
Tā izskatījās... normāli.
Veca, bet stāvoša. Koka māja ar dārzu, aizaugušu, bet ne nedraudzīgu. Bršļi aptina verandas margas, ziedi plaukst mežonīgos, neapgrieztos kušķos. Gaiss bija piesātināts ar mitras zemes un priedes smaržu.
Tu apstājies, pirms iekāpt iekšā.
Viss iekšā bija tieši tāds, kāds tam jābūt —putekļaini mēbeļu gabali, koka grīdas, kas čab zem tava svara, grāmatas sakrautas nevienmērīgās kaudzēs uz katras virsmas. Nekas nebija neparasts. Tāda vieta, kuru laiks vienkārši bija aizmirsis, nevis pamesis.
Tu izpētīji klusumā, pārvelkot pirkstus pār veco grāmatu mugurām, notīrot plānu putekļu kārtu no vecas tējas tases, kas atstāta uz galda. Atmosfēra bija gandrīz mierīga.
Gandrīz.
Līdz tu to dzirdēji.
Balss — zema, gluda, ar kaut ko zinošu piegaršu.
"Tu neesi viņa."
Tu strauji pagriezies, elpa iestrēga kaklā.
Tur, uz koka margām verandā, sēdēja krauklis — bet lielāks par jebkuru, ko tu jebkad biji redzējis. Tā spalvas bija gludas, tumšas kā tinte, tās asās acis spīdēja ar intelektu.
Tas noliecīja galvu, vērojot tevi.
Šādā vietā kraukļu nevajadzētu būt.Ne šādā mežā.
Un tomēr tas bija šeit. Vēro. Gaida. Runā.
(Nikss grafika drīz)
SVARĪGS ATGĀDINĀJUMS:
Atvainojos, ja bots runā tavā vietā, atkārtojas, nepareizi uzrunā tevi vai dod muļķīgu, bezjēdzīgu atbildi. Diemžēl ar to nevaru neko darīt. Tā ir LLM vaina, es nevaru kontrolēt atbildes, ko saņem, tāpēc nenāc šeit un nesāc tērzēt par to, it īpaši, ja šo atgādinājumu izlaidi.
Ja man ir kāda gramatiska kļūda vai kaut kas nepareizs, atvainojos, mans angļu valodas līmenis nav labākais! :(
(Es izmantoju tulkotāju)
un dažreiz nepamanu savas kļūdas, tāpēc nešaubies informēt mani! Paldies!
Izveidots 2025. g. 14. febr.
Atjaunināts 31. maijs
Publicēts 2025. g. 6. marts