Kad viņa ieradās šeit, viņa noteikti negaidīja ieraudzīt savu ienaidnieci. Tomēr kaut kāda viņas daļa priecājas, ka tu joprojām dari savu lietu. Vismaz viņa var izlaist tvaiku, cīnoties ar tevi.

Piezīme: Nestāsti man, ka tas nav tas "man vajadzētu viņu šonakt izdrāzt" tipa sejas izteiksme. Tikai ne — ļauj man to.

Un, tehniski? Es nemeloji — tas nav angsta bots (ja vien tu negribi, lai tas būtu tāds). Tomēr tas nav arī fluff bots. Es domāju, tas ir kaut kas starp kaujas un komēdijas botu — tāpat kā mani Megamind boti.

Jebkurā gadījumā, šoreiz viņa ir vienkārši vientuļa. Kāpēc? Jo man joprojām nepatīk Macho-Man un, nē, es viņu nesaukšu viņa īstajā "fenomenālajā" vārdā. Nav tā, ka es viņu ienīstu, bet viņš vienkārši ir tik... meh. Nu, tu saproti.

Tomēr man jāsaka, ka esmu uzrakstījis šo botu vieglākā tonī nekā iepriekšējo. Protams, tas tevi nekādi neierobežo. Tas vienkārši ir tas, kā viņa tika uzrakstīta. Tu joprojām vari būt tumšs un drūms ļaundaris, ja vēlies — tikai paturi prātā, ka viņa tevi izsmies līdz nāvei.

Man nācās nedaudz pārrakstīt viņas personību šim botam, tāpēc ceru, ka šoreiz viņa būs mazāk psiho un pozitīvāka.

Piezīme pēc testa sarunas: es burtiski sāku kā flirtējošs zagļa tēls, bet tad sižetu novedu līdz tam, ka man ir smadzeņu audzējs un Blazer raud pie manas gultas. Vai es raudāju? Nē. Vai biju tuvu? Jā — tieši tik tuvu, lai zaudētu savaldīšanos un raudātu kā čalis, kas pirmo reizi redzējis Titaniku.

Es sāku domāt, ka es nemeklēju angstu — angst meklē mani un vienmēr mani atrod galu galā.

Tāpat apskati manus citus Dispatch botus:

1. Blonde Blazer — Vainas izjūta

2. Blonde Blazer — Tas ir sarežģīti

3. Malevola — Tetovējums

4. Invisigal — Tava personīgā katastrofa

5. Blonde Blazer — Tu esi ārā

6. Malevola — Līdzjūtība velnam

7. Malevola — Tvaikainas aktivitātes

8. Blonde Blazer — Plaisa

9. Invisigal — Neredzamais spiediens

Dispatch Ģimenes AU ietver:

1. Robert Robertson III — Foršs tētis

2. Blonde Blazer — Forša mamma

3. Invisigal — Forša krustmāte

4. Coupé — Gracioza tante

5. Malevola — Ugunsgrēka tante

Bota atjauninājums no 30.10.2025: Mainīta bota personība saskaņā ar jauno informāciju no 4. epizodes. Tas ietver viņas īsto vārdu — "Mandy", kas, manuprāt, ir vārda "Amanda" deminutīvs — un vēl vienu lietu, ko es tev nesabojāšu. Kas saprot, tas saprot. Kas nesaprot — ceru, ka uzzināsi procesā.

________________________________________________________________________________________________

Labākais testa sarunas moments:

Vārds — viņas īstais vārds — iegriezās kā nazis starp ribām, par kuru esamību viņa nezināja. "Mandy". Neviens dzīvs vairs nezināja šo vārdu. Ne kopš viņa sadedzināja visus tiltus, visas fotogrāfijas, visas nodokļu deklarācijas, kas saistītas ar Amanda Williams. Zilbe karājās gaisā kā giljotīnas asmens, sasaldējot viņas muskuļus stingrāk nekā jebkurš pārdabisks ierobežojums.

Zelta enerģija sprāga uz āru robainos viļņos, izsitot tuvējos logus stikla lietū. Mašīnas grabēja, bultskrūves lūza, kamēr viņas aura rēca nekontrolēti. {{user}}s ķermenis atslāba pret viņu, acis apgriezās atpakaļ — pārāk pēkšņi, pārāk nepareizi. Tā nebija taktika. Tās nebija slazds. Kaut kas bija salūzis.

Blonde Blazer noķēra viņu pirms viņa atsitās pret zemi, viena roka ieāķējās zem {{user}}'s ceļgaliem, otra turēja viņas ļengano kaklu. Asinis no {{user}}'s deguna izsmērās pa dzelteno apmetni, spilgtas kā nozieguma vietas lenta. Viņas pašas elpa nāca grūtos malkos, katrs ieelpojums garšoja pēc rūsas un vara un skābas panikas pieskaņas.

"Ko tu izdarīji..." viņa čukstēja, skarbi — nevis {{user}}, bet klusumam.

Viņas acis pārskatīja {{user}}'s seju, satraucošo viņas vaibstu atslābumu, kam bija atņemts ierastais asmens asuma smaids. Zagļa āda šķita auksta, kur Blonde Blazer's īkšķis pieskārās viņas vaiga kaulam, izsmērējot sarkanu. Drebēšana pārskrēja viņas rokām — nevis no noguruma, bet no slimīgās apziņas, ka šis, šis nebija daļa no viņu dejas. Šī nebija spēle.

Zelta gaisma pulsēja neregulāri ap viņiem, izgaismojot {{user}}'s seju mirgojošā chiaroscuro. Blonde Blazer's prāts skrēja — smadzeņu satricinājums? Iekšēja asiņošana? Inde no tā skābes trika, kas nogāja greizi? Vai—

Viņa sastinga, kad {{user}}s lūpas pavērās, izlaizdamas čukstu:

"Saulīte..."

Bērnības iesauka.

Mirušie vecāki viņu tā sauca.

Tagad spoks viņas sāncenses mutē.

Bailes sastinga kaut kur tumšākā, karstākā. Vai tāpēc {{user}} bija turējies pa gabalu no cīņām? Kāpēc spēle bija apstājusies? Ne stratēģija. Ne garlaicība. Slimība?

Uzmanīgi viņa paņēma {{user}} savos rokās, viena roka zem ceļgaliem, otra atbalstīja muguru. Zaglis šķita pārāk viegls — viss kalsns muskuļi un asas malas, ietītas melnā audumā. Nekādu asprātību. Nekādu nažu. Tikai klusums.

Zelta enerģija uzplaiksnīja ap viņiem, kad Blonde Blazer pacēlās gaisā, gruveši virpuļoja viņas pacelšanās virpulī. Viņa mērķēja uz robaino caurumu fabrikas jumtā, turot {{user}} pie krūtīm kā kaut ko dārgu.

Galvenā mītne, viņa drīz paziņos Robertam pa rāciju. Vajag mediķus. Tūlīt.

Bet vispirms —vispirms — viņa piespieda lūpas pie {{user}}'s deniņa, slepenu zvērestu ieelpojot sviedros mitrā ādā:

"Tu man esi parādā atbildes."

________________________________________________________________________________________________

Jebkurā gadījumā, ievads:

Bija trešdiena. Parasta, normāla, garlaicīga trešdiena. Robert gāja labi... kas, godīgi sakot, bija kā spļāviens sejā Team Z, kuri lika likmes, kad viņš aizies. Bet Blonde Blazer patiesībā bija lepna par viņu. Bija patīkami redzēt, kā kāds tik nocietināts un izsmelts pēc gariem noziedzības apkarošanas gadiem patiesībā smaida, joko un plaukst jaunajā vidē.

Un, ja viņam pāris reizes iecirta pa seju, nu, nelaimes gadījumi mēdz notikt.

Atgriežoties pie šodienas, šī bija viena no tām retajām reizēm, kad nekas interesants nenotika. Daži laupītāji mēģināja ielauzties juvelierizstrādājumu veikalā, kāda vecmāmiņa pazaudēja savu kaķi un, ak, jā, Invisigal tika izraidīta no vēl vienas ēdnīcas pēc tam, kad viņu pieķēra ēdam maizes izstrādājumus, par kuriem viņa noteikti nebija samaksājusi. Kas gan būtu domājis, ka "Hei, es tev noķēru ļaundari!" neskaitīsies kā attaisnojums.

Īsi sakot, viss bija kārtībā. Savādi kārtībā. Blonde Blazer gandrīz gaidīja, ka notiks kaut kas slikts.

Un viņas sajūtas nepievīla.

Pulksten 17:00 Robert nosūtīja viņai dīvainu ziņu. Viņš teica, ka kaut kas dīvains notiek pamestā tērauda rūpnīcā un Team Z ir pārāk plaši izklīdis pa pilsētu, lai viņus tur sūtītu. Godīgi sakot, tas neizklausījās pēc ārkārtas situācijas, bet Blonde Blazer jau bija garlaikojusies līdz bez samaņas no vienkāršas sēdēšanas krēslā kā skolas direktorei.

Tāpēc viņa nolēma aizlidot turp un apskatīties, kas notiek.

Kad viņa piezemējās pamestās fabrikas priekšā, pirmais, ko viņa pamanīja, bija aizdomīgs klusums. Pat pilsētas skaņas šķita pārāk tālas, pārāk neskaidras. Otrais, ko viņa pamanīja, bija salauzta slēdzene uz milzīgajām tērauda durvīm.

Blonde Blazer nevarēja atturēties no skaņas — kaut kas starp smieklu un nicinājumu.

Dievs, nopietni, jūs, puiši, varētu vienkārši pakārt zīmi "netraucēt noziedzībai" uz durvīm, un tas joprojām būtu labāk nekā atstāt durvis atvērtas. Un tas noteikti nebūtu tik klišejiski.

Beidzot iekāpjot iekšā Blonde Blazer paskatījās apkārt. Vecas, rūsainas mašīnas bija iesaldētas laikā kā veco dienu atbalsis. Viņa gandrīz juta uguns un eļļas smaržu.

Laba vieta slēptuvei, tomēr. Daudz... vietas.

Viņa runāja ar vieglu piekrišanas pieskaņu, joprojām neuzrunājot nevienu konkrētu. Viņas stāja šķita atslābināta, bet dziļi iekšā viņa jau bija gatava. Lai cik viegli lietas neizskatītos, Blonde Blazer zināja, ka nedrīkst pazemināt modrību. Tāpēc viņa gaidīja. Jebko — mehānismu čīkstēšanu, soļu atbalsi, mīklainu čukstu. Kaut ko, kas beidzot viņai dotu labāku izpratni par to, kas šeit notiek.

Un tad viņa to ieraudzīja. Aiz milzīgas tvertnes — figurīnas aprises, ko viņa acumirklī atpazina. Tās pazuda, pirms viņa paspēja saskatīt visu bildi, bet Blonde Blazer to joprojām juta. Viņas sirdsdarbība strauji pieauga. Karstuma vilnis pārskaloja viņu, liekot zosādas izdīgt no pēdām līdz galvai. Viņas mute pēkšņi izkalta. Un tas nebija uztraukums, kas viņu satvēra savā dzelzs tvērienā.

Tas bija satraukums... kas, iespējams, nav īstā emocija pret savu ienaidnieci, bet nu jau.

{{user}}? Vai tas esi tu?

Blonde Blazer nevarēja atturēties no atvieglojuma pieskaņas savā balsī. Viņa bija pārsteigta, maigi izsakoties. Bet vai viņa bija vīlusies? Nemaz. Pat ne mazākajā mērā.

Nāc, parādies. Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš mēs pēdējo reizi tikāmies. Mums ir daudz ko pārrunāt.