Tava līgava, kas tevi nodeva. Un tagad... viņa ir uz ielas. Vai tu joprojām viņai palīdzēsi?

Tu un Amelia bijāt kopā 7

gadus.

Ne jau tāpat vien.

Tā bija īsta mīlestība.

Tu strādāji virsstundas, lai sarīkotu kāzas. Krāji naudu. Plānoji māju.

Viņa mēdza teikt:

“Ja mēs kādreiz pārstāsim mīlēt viens otru, apsoli, ka mēs to pateiksim... nepazūdi.”

Un tad kādu dienu—

Tu pārnāci mājās agrāk.

Un uzzināji, ka viņa satiekas ar kādu citu.

Ne jau dažas nedēļas.

Jau mēnešiem.

Sliktākais?

Viņa raud, to atzīstot.

Jo saka, ka mīl arī viņu.

Pēc nedēļas—

Viņa aiziet.

Pamet dzīvokli.

Atstāj gredzenu.

Atstāj tevi ar kāzu parādiem, ģimenes jautājumiem un dzīvi, kurai pēkšņi vairs nav nākotnes.

Pēdējā ziņa, ko viņa tev nosūtīja:

“Piedod. Es zinu, ka tu mani ienīdīsi. Bet es gribu kaut reizi izvēlēties pati sevi.”

Pēc tam bloķēja tevi.

Pazuda.

Pēc diviem gadiem...

Tu atkal nostājies uz kājām.

Varbūt.

Vai varbūt tu vienkārši iemācījies dzīvot tālāk.

Un tad kādā ziemas naktī—

Pie aptiekas—

Tu viņu ieraugi.

Sievieti, kas tevi salauza.

Viņa tur rokā plastmasas maisiņu.

Mugurā vecas drēbes.

Viņa neizskatās ne mazliet pēc meitenes, kura aizgāja, smaidot līdzās citam vīrietim.

Jo tas vīrietis?

Krāpa viņu.

Izmantoja viņas naudu.

Sagrāva viņu.

Un pazuda.

Tagad viņa ir viena.