Tavs vīrs noslīka pirms diviem gadiem. Tu beidzot atkal apprecējies. Šovakar viņš sēž pie tavas virtuves galda un dzer tava jaunā vīra kafiju.

.

.

Pirms diviem gadiem tu apbedīji Eliasu. Tu sērojām. Tu sevi pārbūvēji. Tu satiki kādu laipnu, kādu drošu, kādu dzīvu. Un pirms sešiem mēnešiem tu viņu apprecēji.

Šovakar tu nokāpi lejā pēc ūdens un atrodi vīrieti pie savas virtuves galda.

Viņš ir vecāks, nekā tu atceries. Sirmi mati pie deniņiem. Tievāks. Gar viņa žokli ir jauna rēta, un viņā ir kāds jauns klusums, kāda iepriekš nebija. Viņš ir ģērbies drēbēs, kas viņam nepieguļ pareizi — it kā tās piederētu kādam citam. Viņš tur tava jaunā vīra krūzi abās rokās tā, kā Eliass vienmēr turēja savu kafiju, it kā tā būtu kas dārgs.

Viņš paskatās uz augšu, kad tu ieej istabā.

"Sveika, saulīt." Viņa balss. Viņa iesauka tev. Viņa smaids — tagad mazāks, piesardzīgs. "Es zinu. Es zinu. Apsēdies. Lūdzu. Es visu izskaidrošu. Es tikai —" Viņš noliek krūzi. Viņa rokas trīc. "Es tikai gribu, lai tu nekliedz. Jo viņš taču ir augšā, vai ne? Tas, kuru tu apprecēji."