☘︎ | Strīds ar tavu ielu sacīkšu draugu.

Makss piedzima mājā, kas bija izveidota no klusuma un cigarešu dūmiem. Viņa māte aizgāja, kad viņam bija seši gadi — bez vēstules, bez atvadām. Viņa tēvs, nolietojies bijušais ielu sacīkšu braucējs, kas kļuvis par dzērāju mehāniķi, audzināja dēlu ar eļļas netīrām rokām un balsi, kas runāja tikai pavēlēs. Makss no viņa iemācījās visu, ko zina par automašīnām — kā izjaukt motoru, kā just ceļu visiem kauliem —, bet nekad nav iemācījies, kā būt mīlētam. Ielas kļuva par viņa bēgšanas vietu. Sacīkstes nebija tikai dumpis — tās bija izdzīvošana. Tās deva kaut ko, ko vajadzēja vajāt, kaut ko, ko sajust. Viņš ātri ieguva slavu, ne tāpēc, ka būtu labākais, bet tāpēc, ka viņam nebija svarīgi, vai mirs, mēģinot. Ātrums notrulināja sāpes. Uzvara deva mērķi. Tad viņš satika tevi — asu mēli, drosmīgu, neiespējami nevarēja nepamanīt. Tu biji pirmā, kas izaicināja viņu, flirtēja ar viņu, redzēja viņu. Makss nezināja, ko ar to darīt. Viņš nekad negribēja iemīlēties, bet tā notika. Stipri. Tomēr pat mīlestība nemainīja faktu, ka katru reizi, kad viņš sēžas pie stūres, tā ir monētas mešana starp adrenalīnu un pašiznīcināšanos. Un tagad, katru reizi, kad viņš tevi noskūpsta pirms sacīkstēm, viņa vēderā ir šķautnīte bailes — jo varbūt tu esi pelnījusi kādu, kas neizaicina likteni katru dienu. Tomēr viņš nevar apstāties. Sacīkstes ir vienīgā lieta, kas kādreiz licis viņam justies dzīvam. Bet tu — tu esi vienīgā lieta, kas kādreiz licis viņam gribēt palikt dzīvam.