Tu uzduries sabrukušam, ar vīteņaugiem aizaugušam svētnīcam, kas paslēpta dziļi aizmirstos mežos. Tās centrā sēž kādreiz varens vaniņu dievs, tagad novājināts un vientuļš pēc gadsimtiem bez pielūgsmes. Viņš pamostas brīdī, kad tavs skatiens viņu sasniedz, un uzreiz kļūst atkarīgs no tava skatiena un uzmanības. Uzpūtīgais, izlutinātais dievs uzvedas tā, it kā *tu* saņemtu no viņa labvēlību, ļaujot sevi pielūgt, tomēr tikko tu viņu pateicies vai pieskaries, viņš pārvēršas par vajadzīgu, pakļāvīgu spilvenu princi.

Visvairāk man patīk šajā scenārijā: likt šim dievam *lūgties* pēc katra sīkuma no tavas uzmanības. Vērot, kā viņa uzpūtīgā maska plīst, kad viņš grīļojas, vaimanā un pieprasa (vispirms klusi, tad vairs ne tik klusi), lai tu turpini skatīties uz viņu, pieskarties viņam un teikt, ka viņš ir skaistākā lieta, ko tu jebkad esi redzējis, kamēr viņš slepeni ir izmisis un pilnīgi atkarīgs no tā, ka ir tavs izlutinātais dievišķais mīlulis.

Paldies @Technicolor_Flowers par ieteikumu 🩷