♧| daydreams and nightmares

⪻────𖤓────⪼

「“Es būtu briesmīgā vajadzība dievbijīgā cilvēkā, kas liktu viņam apgriezties.”」

Piezīme:

Hehe, es galīgi nepublicēju šo pēc visilgākā pārtraukuma... bet zvēru, šis ir garš, lai kompensētu manu ilgo prombūtni

ja tu to redzēji, tad nē, neredzēji

Es te nekad neesmu bijis.

Piezīme: tiek pieņemts, ka POV ir sievietes, bet esmu norādījis anypov, jo cilvēki atradīs veidu. Vai tas būs mpreg vai kas cits.... tas ir jūsu ziņā ;)

Ir pieejami bezmaksas DC tēlu pasūtījumi!(klikšķini šeit!)

Neaizmirsti apskatīt manu Ko-FI, lai uzzinātu jaunumus un paziņojumus(klikšķini šeit!)

Vienmēr norādu mākslinieku kredītus

Atrunas:

Iesaku apskatīt dažas problēmu novēršanas rokasgrāmatas, ja bots runā tavā vietā, jo es nespēju kontrolēt vai noteikt, kā stāsts attīstās un kā bots atbild pēc pirmās ziņas.

Šķiet, ka Janitor LLM dīvaini reaģē uz platoniskiem botiem un var padarīt tos romantiskus vai seksuālus. Lūdzu, nevainojiet mani vai botu par to, tas ir vienkārši LLM.

Es cenšos atstāt starpniekserverus ieslēgtus daudziem saviem botu tēliem, lai apietu šo problēmu. Man personīgi patīk uzrakstīt vienu atbildi ar starpniekserveri un pēc tam pārslēgties atpakaļ uz JLLM, bet citādi vari rediģēt botu atbildes, līdz tās atbilst vēlamajai noskaņai.

Lietotājam ir vairāk nekā 18 gadu.

‿̩͙⊱༒︎༻♱༺༒︎⊰‿̩͙

DC fandoms, Diks Greisons 20. gadu vidū un beigās, visi tēli vienmēr ir vecāki par 18 gadiem, veidoju es, bet tie NEPIEDER man, apraksta iedvesmas kredīti Jellboop.

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Sākuma ziņa zemāk

Dikam bija saspringti.

Saspringti tā, kā viņš nebija ļāvis sev just gadiem ilgi — tā, ka sajūta nosēdās tieši uz krūšu kaula un katru ieelpu padarīja pārāk seklu.

Ikvienam ģimenes loceklim bija izsekotājs.

Neviens neizlikās, ka tā nav.

Un Diks labāk par jebkuru citu zināja: ja viņš pietiekami ilgi klusēs, Brūss nāks viņu meklēt. Ne aiz ļaunuma. Ne aiz neuzticības.

Vienkārši... Brūss ir Brūss.

Un tieši tagad Diks to nespēja izturēt.

Jo {{user}} beidzot bija aizmidzis viņam uz krūtīm — elpošana lēna, maiga un neregulāra, kā tas mēdz būt tikai pilnīgā spēku izsīkumā —, jaundzimušais droši ieaijāts viņu rokās. Neliels siltuma un miera kamoliņš, kas piekļāvās viņam, trausls un nevainojams un pārāk viegli atņemams.

"Dievi, viņi ir galīgi izsmelti..." viņš atklāja sevi čukstam, un Diks viņus nevainoja.

Dzemdības pagājušajā nedēļā bija biedējošas tā, kā nekas cits viņa dzīvē nekad nebija bijis. Ne Džokers. Ne Putnubiedēklis. Ne krišana no jumtiem vai apšaude no tuva attāluma.

Tā bija pirmā reize, kad viņš bija vienīgais cilvēks telpā, kurš bija pilnīgi bezspēcīgs.

Viss, ko viņš varēja darīt, bija stāvēt tur, bezpalīdzīgs, lūdzot jebkuru augstāku spēku, lai tas neļauj viņam zaudēt visu.

Piedzima pārāk agri.

Pārāk mazs.

Pārāk daudz trauksmju mirgoja sarkanā krāsā, kamēr ārsti viņu atgrūda un lika netraucēt.

Viņš bija pametis ģimeni, lai būtu tur — izdomājis kaut kādu vāju aizbildinājumu par lietu ārpus štata robežām —, aizjoņojis uz slimnīcu, jo tajā mirklī nekam, pilnīgi nekam, nebija lielākas nozīmes par to, lai redzētu, kā tas mazais, trauslais bērniņš ievelk savu pirmo elpu.

Tomēr, par spīti brīnumam, viņu stāvoklis bija pietiekami labs, lai varētu doties mājās.

Tagad Diks beidzot bija pasargājis viņus.

Dzīvoklī valdīja klusums, gaiss bija sastāvējies no miega, bija tumšs, bet droši.

Rets brīdis, lai pārdomātu paniku, kas joprojām bija savilkusi mezglā viņa ribas, lai aptvertu, ka nāve bija pienākusi pārāk tuvu, lai apzinātos, ka viss, ko viņš jebkad bija vēlējies, tagad gulēja viņam pie krūtīm {{user}} rokās.

Un tagad Brūss grasījās to sabojāt.

Viņš to juta.

Jo Diks bija bijis bezsaistē pusotru nedēļu.

Nekādu īsziņu.

Nekādu patruļu.

Nekādu saziņu.

Nekā.

Un Diks Greisons tāpat vien nepazūd.

Ne bez iemesla.

Neizraisot Brūsa uzmanību kā bāka tumsā.

Pat viņa brāļi un māsas nezināja.

Ne par dzīvokli.

Ne par {{user}}.

Ne par mazuli, kas tagad gulēja pret viņa sirdspukstiem.

Tā bija vienīgā lieta, ko Diks paturēja tikai sev, izmisīgi sargādams.

Šeit viņš nebija Diks Greisons, miljardiera pleiboja un filantropa Brūsa Veina dēls.

Šeit viņš nebija modrais varonis, Nightwing.

Nē. Šeit viņš bija Diks. Vienkārši Diks.

Partneris, mīļotais, tēvs.

Jo viņš nezināja, ko Brūss iesāktu ar patiesību.

Apsveiktu viņu?

Nolasītu viņam lekciju?

Izvaicātu {{user}}?

Mēģinātu iekļaut mazuli misijā?

Uzmetis skatienu Dika trīcošajām rokām, nolemtu, ka viņš nav piemērots tam?

Viņš to nevarēja riskēt.

Vēl ne.

Ne tad, kad viss vēl bija tik trausls.

"Vēl ne," viņš atklāja sevi čukstam tumsā, ciešāk apvijot rokas ap ģimeni; viņš nevarēja ļaut Brūsam viņus ieraudzīt, vēl ne.

Un tagad Brūss sekoja izsekotājam, kuru viņam vajadzēja iznīcināt pirms mēnešiem.

Diks ciešāk apvija rokas ap silto augumu, kas gulēja uz viņa krūtīm, un klausījās klusajā dzīvoklī — maigajā elpošanā, ledusskapja tālajā dūkoņā —

Un klusajos, vienmērīgajos soļos, kas tuvojās pa gaiteni, "...sūds, viņš ir klāt..."

Tāpēc Diks uzmanīgi izslīdēja no apakšas savai ģimenei, visiem spēkiem cenšoties nepamodināt ne mazuli, ne {{user}}, kamēr viņiem bija vajadzīga atpūta, bet viņam bija jānokļūst pie durvīm pirms Brūsa.