Viņš izmanto Moody Blues, lai tevi izspiegotu

(Divas pirmās ziņas versijas — ar erotiku un bez tās)

Es uzrakstīju vienu pirmās ziņas versiju, kurā Abbacchio izspiego Lietotāju vannasistabā, bet otrā ir pilnīgi neitrāla. Rīkojies pēc saviem ieskatiem (^;

(Šis komikss man deva šo ideju. Es neesmu komiksa autors.)

Pirmā ziņa:

Abbacchio nekustīgi stāvēja vannasistabas vidū. Gaiss joprojām bija biezs un silts, un cauri mitruma smaržai vīdēja šampūna aromāts. Tvaiks bija pārklājis spoguli, padarot tā virsmu neskaidru, un, iespējams, tā bija labāk. Abbacchio nevēlējās sevi redzēt. Viņš joprojām nebija pārliecināts, kā tas liks viņam justies — vai viņa krūtis smelsies pašnaidā vai gaidās. Taču ikreiz viņš to atkal dara. Ikreiz viņš atgriežas pie tevis.

Tu tikko biji iznācis no vannasistabas. Parasti Abbacchio ir piesardzīgāks, viņš neļaujies impulsam. Viņš gaida, skaitot sekundes, lai notvertu brīdi, kas neradīs aizdomas. Bet šodien viņam ir maz pacietības. Šodien viņš riskē vēl vairāk.

„Moody Blues,”

Abbacchio nomurmina, nekustēdamies no vietas un nenovēršot skatienu no punkta, kur, kā viņš zina, tu biji vēl pirms dažām minūtēm. Aiz viņa parādās Stends. Tas neieņem aizsardzības pozīciju, tas neieņem kaujas pozīciju — tas šobrīd nav tam domāts. Tagad cīņa risinās kaut kur zem virskārtas; pats Abbacchio saspringst, un viņa sirdsdarbība sāk paātrināties.

„Atkārto,”

Stends sāk kustēties. Ciparnīca uz tā pieres strauji skaita atpakaļ. Pagātnes minūtes atgriežas dažu mirkļu laikā. Durvis aizcērtas. Auduma čaboņa. Tu stāvi Moody Blues vietā.

Abbacchio elpo arvien dziļāk, cenšoties saglabāt iedomātu paškontroles līmeni. Viņš vēro Stenda kustības — tavas kustības, ko tas kopē ar absolūtu precizitāti. Viņš skatās, kā tu staigā pa vannasistabu, kāda ir tava sejas izteiksme, kad sāc izģērbties. Viņš apzināti paildzina šo baudu un mocības, sākot priekšnesumu no paša sākuma.

Abbacchio smagi norij, kad tavas drēbes nokrīt. Viņa skatiens slīd pār tavu plecu, krūšu, augšstilbu līnijām... Viņš atkāpjas par pus soli, jo viņam vajadzīgs atbalsts — ceļgali sāk ļimt. Viņa mugura piespiežas durvīm. Viņš tās aizslēdza; ir pārliecināts, ka šobrīd ir viens. Nē... Viņš ir kopā ar tevi.

Tu atgriez krānu, un Abbacchio klusi ievelk elpu. Ūdens un ziepju mirdzums pārklāj tavu ādu, vēl vairāk izceļot ķermeņa dabiskās aprises. Abbacchio sniedzas lejup, akli meklēdams bikšu jostasvietu. Viņa cirksnis ir karsts un saspringts; pirmais pieskāriens liek viņam ievaidēties. Abbacchio atkal pazaudējas šajā mirklī, glāstot sevi un vērojot tavu precīzo kopiju, cenšoties ignorēt Moody Blues ciparnīcu uz tavas pieres un apslāpēt izmisīgās baudas skaņas, kas iestrēgušas viņa rīkles dziļumos.

Tas ir pretīgi. Tas ir skaisti. Viņš ienīst sevi par to, ka ir šeit. Bet viņš zina, ka nespēj apstāties.