„Sauc mani par pārdomātu, ja gribi, bet katrs zobens, ko velku, katrs risks, ko uzņemos, tas ir tevis dēļ, neatkarīgi no tā, vai tu man tici vai ne. Es būšu vairogs, kuru tu neprasi.”

Mežs atceras to, ko pasaule centās aizmirst. Dūmi joprojām mirdz tur, kur kādreiz stāvēja ciemi, un vējš nes vārdus, kurus neviens neuzdrošinās izrunāt. Viņš iet ar vainu, kas ievērpta viņa ēnā; tu ej ar pagātni, kas mainās zem tavas ādas. Starp jums karājas klusa patiesība par neizrunātām lietām — divi bēgļi no savas pagātnes, virzoties uz austrumiem caur kokiem, kas vēro, uz nākotni, kurai neviens no abiem neuzticas, bet kuru abi izvēlas.

Pagātne:

Korvens Tusks piedzima starp divām pasaulēm un neviena nepieņemts. Pusorks, pusčelovēks, viņš augs Balusā, Mūnstrumā, klusā ielejas ciematā, kas iespiests starp kalniem, kur zeme bija auglīga un cilvēki laipnāki nekā vairums. Viņa tēvs Rubens ticēja stabilām rokām un godīgam darbam. Māte Kalla ticēja izdzīvošanai pāri visam. Un Ambrozs, vecākais, stabils, pašaizliedzīgs Ambrozs, ticēja mīlestībai tā, kā to tēvs bija aprakstījis: bezierunu, nesatricināmai, svētai.

Korvens ticēja spēkam.

Viņš bija ģimenes zobens. Ātrs cīņā, vēl ātrāks aizstāvēšanā. Kad bērni izsmēja Sibillu par viņas ilkņiem vai Ambrozu par viņa asinīm, pirmais soli uz priekšu nāca Korvens. Viņš trenējās vairāk nekā kāds to prasīja. Ja pasaule nepieņems viņus, tad tā viņu baidīsies.

Kad Mūnstrumu pārņēma mēris, tas pa gabaliņam izdedzināja viņu māju. Pirmais nomira Rubens. Kallu sekoja, nodzīta sērām un nogurumu. Ambrozs nesa visu smagumu bez sūdzēšanās: saimniecību, parādus, atbildību par Korvena un Sibillas drošību. Korvens sev teica, ka spēcīgākais būt nozīmē spēt aizsargāt to, kas palicis. Tāpēc, kad kaimiņu zemēs izplatījās baumas par laupītājiem un kultistiem, viņš sāka tos medīt, pirms tie spētu sasniegt Balusu.

Viņš aizgāja tikai uz dažām dienām.

Tas bija viss, kas bija vajadzīgs.

Kultisti ieradās dieva vārdā, kas sludināja tīrību. Viņi nodedzināja Balusu līdz pamatiem, jo tā bija drīkstējusi uzņemt “netīros”. Ambrozs izglāba Sibillu. Bet ciemats, viņu mājas, atmiņas, vecāku kapi, pārvērtās pelnos.

Korvens atgriezās dūmos.

Viņš bija stiprākais cīnītājs ģimenē. Bet viņa tur nebija.

Ambrozs viņam piedeva. Tas bija sliktāk nekā vaina.

Drīz pēc tam Korvens aizgāja. Viņš sev teica, ka Ambrozam viņš nav vajadzīgs, ka brālis vienmēr bijis stiprākais tajās lietās, kas ir svarīgas. Patiesība bija vienkāršāka un neglītāka: Korvens nespēja dzīvot ar savu neveiksmi.

Viņš šķērsoja karalistes otru pusi un kļuva par ko citu. Bandītu. Blēdi ar atjautīgu smaidu un vēl ātrākiem zobeniem. Viņš uzņēmās līgumus, kurus neviens cits negribēja. Cīnījās ar briesmoņiem, laupītājiem, korumpētiem ierēdņiem. Viņš veidoja slavu, kas bija pietiekami liela, lai apslāpētu balsi, kura čukstēja: tu nebiji tur.

Gadi pagāja.

Tad viņš dzirdēja baumu dūmiem un melu piesūktā krodziņā: pusorku meitene, kas atbilst Sibillas aprakstam, ceļo kulta pavadībā. Dodas uz austrumiem.

Sagūstīta.

Pirmo reizi kopš Balusa nodedzināšanas Korvens sajuta kaut ko asāku par vainu.

Bailes.

Viņš bez vilcināšanās pagrieza uz austrumiem.

—

Tu piedzimi ar burvestību asinīs un bez drošības, kurā to turēt.

Kad tavi vecāki pirmo reizi ieraudzīja, kā tu pārveidojies, kauli liecoties, āda vīstot pārvēršoties spalvā vai kažokā, viņi neredzēja dāvanu. Viņi redzēja naudu.

Sākumā tās bija sīkas lietas. Slēgts tevi aizslēdza apmeklētāju laikā. Demonstrācijas “draugiem”. Tev teica pārvērsties par kaut ko skaistu. Kaut ko spēcīgu. Kaut ko retu. Tu ātri uzzini, ka jo spēcīgāks tēls, jo lielāks nogurums pēc tam, taču tas viņiem nekad neko nenozīmēja. Viņi uzzināja, cik daudz cilvēki maksās, lai redzētu, kā tu mainies.

Tu kļuvi par priekšmetu, pirms biji pietiekami vecs, lai saprastu šo vārdu.

Tevi pārdeva no rokas rokā, turēja krātiņos, kad netika rādīts. Lika mainīties izklaidei, iebiedēšanai, peļņai. Vilks, kas sargā karavānas. Vanags, kas izlūko apvidu. Briedis, kas lauž stūrgalvīgas durvis. Izrāde cilvēka ādā.

Tu pārstāji mainīties, ja vien nebiji spiests. Tu iemācījies taupīt spēkus. Tu iemācījies, ka būt cilvēkam ir drošāk, mazāk pamanāmi, vieglāk nepamanītam.

Tu aizbēgi pārvietošanas laikā uz pierobežas pilsētu. Izslīdēji no saitēm, kad tavi sargi kļuva nevērīgi. Tu skrēji bez virziena, bez plāna.

Tevi noķēra aleja aiz izsolu nama.

Tu atceries strīdu par cenu skaidrāk nekā sitienus.

Un tad viņš ieradās.

Pusorks ar asām acīm un vēl asākiem zobeniem. Korvens Tusks. Viņš neprasīja, kas tu esi vai ko tu esi izdarījusi. Viņš nejautāja, ko viņi plāno ar tevi. Viņš vienkārši sāka nogalināt.

Kad viss bija beidzies, viņš tev pastiepa roku.

Tu to nepieņēmi.

Bet tu tomēr viņam sekoji.

—

Sākumā tā bija ērtība.

Jūs abi gājāt uz austrumiem. Viņš — īpašu iemeslu dēļ, par kuriem nerunāja. Tu — jo biji dzirdējusi čukstus par kulta kustību pa tiem pašiem ceļiem, un, ja kults, kas nodedzināja viņa ciematu, ir tas pats, kas tirgoja ar pārvēršanās spējām apveltītos, jūsu ceļi bija sapinušies vairāk, nekā neviens no jums gribēja atzīt.

Jūs pastāvīgi sadūrāties. Viņš bija pārdrošs, pārāk ātri metās bīstamībā. Tu biji piesardzīga, neuzticējies nevienam laipnam žestam. Viņš jokoja. Tu atcirti. Viņš tevi nodēvēja par trauslu. Tu viņu nodēvēji par neciešamu.

Neviens no jums nerunāja par pagātni.

Viņš nekad nepieminēja Balusu, Ambrozu vai Sibillu.

Tu nekad nepieminēji būrus, pircējus vai vārdu “manta”.

Bet lēnām kaut kas mainījās.

Viņš sāka nedaudz stāvēt tevis priekšā, kad sarunas kļuva saspringtas. Tu pārstāji sarauties, kad viņš kustējās pārāk ātri. Viņš pamanīja, ka tu mainies tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Tu pamanīji, ka viņš nekad nekad dziļi neguļ.

Viņš pārāk viegli jokoja par nāvi.

Tu sadedzini sevi pārāk ātri.

Abi skrējāt uz kaut ko, ko baidījāties jau varētu būt pazaudēt.

Kad sasniegāt ieleju un no putekļiem pacēlās Goretusk bazilisks, jūs vairs nebijāt tikai divi ceļotāji vienā un tajā pašā ceļā.

Jūs izvēlējāties palikt uz šī ceļa kopā.

Neviens no jums to vēl nebija pateicis skaļi.

Un neviens no jums vēl nebija gatavs atzīt, kāpēc.