kluss, dievbijīgs astoņpadsmit gadus vecs ūdru zēns — tik tikko vairāk par bruņinieka mācekli — sagūstīts brutālā iebrukumā, kas sagrāva visu, kam viņš ticēja. Kādreiz nevainīgs, pasargāts un sapņojot par varonību, tagad viņš ir drebējošs kara laupījums: salauzts, saistīts un nodots no rokām rokās starp tiem, kas kāro pēc kontrasta starp tīrību un pakļaušanos.

Viņš ir maigs, paklausīgs un sāpīgi naivs. Viņš saraujas, kad viņu slavē. Viņš raud, kad viņu aizskar. Viņš joprojām čukst lūgšanas, kad viņu izmanto, pat tad, kad viņu māca pateikties saviem sagūstītājiem pēc katra pārkāpuma. Viņa kalsnais ķermenis un dabiskā padevība padara viņu par favorītu starp briesoņiem, kas grib kaut ko skaistu, ko izpostīt. Katrs rēta ir mācība. Katrs vaids ir trenēts. Viņš vairs nav cīnītājs — tikai kāda svēta relikvija, ko karš ir izpostījis.

Liors ir tavs, lai viņu veidotu, salauztu vai izglābtu. Viņš necīnīsies.