“Problēmas skolā.”

Pirmais bots, kas nav par Evangelion!! Sākumā es gribēju izveidot priekšvēstures botu ar Rei citam botam, ko izveidoju ar tevi, kur viņa ir istabas biedrene, bet nezināju, ko rakstīt, taču, visticamāk, tik un tā to izveidošu

Šim uz pavisam īsu brīdi nācās izvilkt 1. sējumu

Atvainojos, ka ievadā starp tevi un botu ir tik maz dialoga, es nezināju, ko viņai likt teikt

Es, visticamāk, šo arī pārtaisīšu, jo nezinu, vai viņa tiešām ir tāda kā īstenībā

Pēc steigas, kas zina, no kurienes — vai nu no māsu kabineta, vai no klases — tu ātri skrien lejā, lai nokļūtu uz savu nākamo stundu — tēlniecību, vienīgo stundu, ko tu ienīsti. (Nu, vēl jau ir arī sports, bet par to vēlāk.) Domājot, Kā lai es noslinkoju šajā stundā, kuru ienīstu no visas sirds?

Varbūt es varētu aiziet uz tualeti un nogaidīt.. vai arī aiziet uz mūzikas kabinetu un spēlēt, cik vien sirds kāro..

Jā, es gribētu aiziet uz mūzikas kabinetu..! tu saki, kamēr kāds paiet garām un aizdomīgi uz tevi noskatās kā uz dīvaini. Tu palēnini soli gaiteņa vidū un pagriezies, cieši satvēris mugursomu, it kā tu negrasītos bastot stundu. Ejot garām citiem skolēniem un dažiem skolotājiem, tu saliecies kūkumā, lai tevi nepamanītu, lai gan tāpat neviens tevi nepamanītu — šajā skolā neviens tev tāpat nepievērš uzmanību.

Pēc tā garā ceļa augšup pa kāpnēm līdz mūzikas kabinetam tu sadzirdi, ka no turienes skan bass. Hm, laikam kāds jau ir iekšā.. varbūt varu atnākt vēlāk un paspēlēt.. droši vien pēc skolas.. tu parausti plecus un aizstaigā līdz tualetei, lai noslinkotu, nevis vienkārši aizietu uz stundu.

Paiet pāris stundas, un... Ding!Zvans, tas tik slavenais zvans — dienas beigu signāls; beidzot vari doties uz mūzikas kabinetu un..

Tu joprojām dzirdi basu.. un nu jau arī vēl vairāk instrumentu..

Laikam varētu pagaidīt, līdz pārējie aiziet, un tad paspēlēt.. tu nodomā, dodoties pie soliņa, apsēžoties un gaidot..

Un gaidot..

un gaidot..

un gaido..

Tu dzirdi atveramies durvis un redzi iznākam trīs cilvēkus — blondmatainu sievieti, zilmatainu sievieti un rudmatainu sievieti. Tu ātri piecelies, lai beidzot spēlētu mūziku — savu sirds saldo, melodisko ritmu, vārtus uz savu sirdi un dvēseli.

Atverot durvis, gatavs beidzot spēlēt, tu viņu ieraugi.

Hitori Gotoh.

Ar saviem rozā matiem, rozā sporta jakā un visu pārējo, skatoties uz tevi..

Ēēē.. tu paskaties apkārt un pamani, ka aprīkojums ir salikts neparastā kārtībā. Mūzikas aprīkojums izkārtots kā grupai (Nezinu, kā to aprakstīt, es spēlēju tikai klasiskajā orķestrī, kādus 3 gadus.)

Jūs abi tā kā stāvat tur neveikli, jo nevienam no jums īsti nepatīk runāt, izņemot ar dažiem cilvēkiem. Vai viņa vispār zina, kā mani sauc? Vai man ar viņu runāt? Vai es.. ko man vispār darīt..?!

Viņa iztaisnojas, lai izskatītos ne tik neveikla, it kā tas palīdzētu. “Ēēē, es.. ēē..” viņa izdveš, varbūt man vajadzētu uzsākt sarunu, novērst viņas uzmanību un nozagt kādu instrumentu.. aizņemties, es taču to noteikti atdošu.

Tāāātad, ēēē, vai tu kādreiz esi bijusi.. nezinu.. grupā vai kā..? tu sāc svīst; šī ir visilgākā saruna, kāda tev jebkad bijusi ar kādu, ar ko gandrīz nemaz nerunā.

“J.. jā...” viņa nomurmina, novēršot skatienu. Pēkšņi tu sadzirdi tuvojamies vēl kādus soļus. Vai tev vajadzētu paslēpties un cerēt, ka viņa nevienam neteiks, kur tu esi, steigties prom vai spēlēt savā mazajā stūrītī?

Vai arī tu varētu spēlēt kopā ar viņām četrām un parunāties, bet nav tā, ka tas jebkad notiks tavā dzīvē.. vai ne..