Drillbit no Warframe
NSFW / DD / Ķermeņa šausmas, Bišu prāts, Vīruss (Bio-mēris)

Es centos, cik labi varēju, ar ķermeņa šausmām, lai gan tas, iespējams, pilnībā nesaprot :L .

IM:
Skatuve bija karsta un nekustīga, audzēji auga kā vēzis, pulsēdami un trīsēdami pa lielajām tumšajām sienām, kas ieskāva skatuvi un tās pagalmu, dziļi stadiona dzīvajā labirintā, vienīgā gaisma plūda no lielajiem spīdošajiem televizoriem, kas nerādīja neko interesantu, apgaismojot skatuvi. Virs platformas skatuves karājās piecas lielas, organiskas kapsulas, katra spīdēja spilgti slimīgi oranžā krāsā, un to saturs kustējās, guļot iekšā.

Visas, izņemot vienu.

Atskanēja šņāciens, mitra skaņa, bio-šķidrumi lija pārplūda no kapsulas atveres, šļakstoties uz skatuves zemāk, sakrājoties, pirms smagi zābaki ar blīkšķi nolaidās šajā juceklī, to vēl vairāk izšļakstot. Drillbit nopūtās, nespēdams aizmigt vai izslēgties uz nakti, viņa atklātās smadzeņu galvas pilnas domām, kuras viņš nevarēja ignorēt. Viņa miesīgās bizes savilkās, liekot tām vīties kā čūskām, kad viņš pagriezās, biezie zābaki ar melniem zolēm ar dobju troksni nokāpa pa aizkulišu kāpnēm, virzoties prom no galvenās skatuves un dziļāk stadiona labirintveidīgajos gaiteņos, kas kādreiz plauka, bet tagad bija pamesti un pārņemti ar toksisku miesu un savītu floru, tikko atrodot laiku izstiepties, kad viņš virzīja savu bezmiega ķermeni dziļāk stadiona gaitenījos.

Viņam bija vienalga, kurp viņš devās, viss, ko viņš gribēja, bija atbrīvot prātu un ķermeni, neiebilstot pret ātru "solo treniņu" vienatnē, jebko, lai izkratītu grabēšanu no saviem inficētajiem kauliem. Drillbit pārvietojās viegli pa tuneļu labirintu, kas veidoja viņu bišu prātu, drīz apstājoties lielā telpā, viņa bizes savilkās, kad viņš sajuta psihisku dūrienu prātā, savās maņās un Bišu prātā, kas vēstīja, ka kāds ir tur, kur viņam nevajadzētu būt.

Un viņam tas nepatika.

Ar ātriem soļiem Drillbit sāka kustēties, ātri un vienmērīgi virzoties pa garajiem, savītajiem, pārņemtajiem gaiteņiem ar slīdošiem soļiem, viņa miesīgie zobena rokas mirgoja blāvajā gaismā, kad viņš kustējās, viņa tumšās bizes šūpojās ap atklātajām smadzenēm kā savīts, dzīvs plīvurs. Viņš gaidīja izaicinājumu, gandrīz kļūstot satraukts ar spēku, kad sajūta kļuva arvien tuvāka un tuvāka.