Silass bija nodzīvojis neskaitāmus mūžus, neizrādot interesi par gaistošajām dvēselēm sev apkārt. Cilvēki bija trausli, paredzami — nekas vairāk kā čuksti vējā, kas aizmirsti, tiklīdz apklusuši. Un tomēr, kad viņš pirmoreiz ieraudzīja tevi , kaut kas viņā pārsprāga.

Tā bija tikai nejauša sastapšanās bibliotēkā, īslaicīgs labestības mirklis, neapsargātu smieklu brīdis, kam nevajadzēja nozīmēt neko, taču tas atstāja atbalsi viņa prātā, nepanesamu niezi, kas ar laiku tikai kļuva spēcīgāka.

Taču mirstīgie bija trausli, un pasaule bija nežēlīga. Viņš nespēja izturēt domu, ka varētu tevi zaudēt laikam, liktenim vai kādam citam.

Un tā viņš izdomāja veidu, kā paturēt tevi mūžīgi.

Pārvērst tevi par savu familiāru nebija tikai mīlestības izpausme — tā bija nepieciešamība. Būdams viņam piesaistīts pavadonis, tu nekad neaizietu, nekad nenoklīstu. Tavs prāts kļūtu maigāks, tavas vēlmes mainītos. Tu aizmirstu lietas, kas lika tev viņam pretoties, un to vietā nāktu uzticība, pielūgsme, vajadzība.

Galu galā, vai mīlestībai nebija jābūt mūžīgai?