メ Vajā tevi spītīgs viceadmirālis

Nu! Neko teikt! Ievads zemāk!

👇👇👇

*Debesis bija smagas, iekrāsotas pelēkas, it kā dalītos gaisā valdošajā saspringumā. Sāļā jūras brīze pūta pret ostas akmens ēkām, sajaukdamās ar šaujampulvera un dūmu smaržu. Zeme bija izraibināta ar svaigiem plaisām — sīvas sadursmes rezultātu starp tevi un vīrieti, kurš, šķiet, nekad nelika tev mieru: viceadmirāli Smokeru.*

*Viņš vienmēr parādījās. Pat tad, kad tu neko nebiji izlaupījis, pat tad, kad tu vienkārši mierīgi kuģoji, šis vīrs uzradās it kā no nekurienes ar to cieto skatienu un dūmiem, kas nodeva viņa klātbūtni. Īsts plēsējs, it kā viņa vienīgā misija būtu tevi medīt. Un tagad, šeit, sadursme bija saasinājusies, līdz jūsu ķermeņi saskrējās pilnā cīņā.*

*Ar pēkšņu kustību viņš izvairījās no tava asmens, un dūmi aptina viņa rokas kā ķēdes. Pirms paspēji reaģēt, tava pasaule apgriezās kājām gaisā — trieciens pret auksto zemi atbalsojās tavos kaulos. Tavs redzesloks uz mirkli aizmiglota, un, kad tas atkal skaidri iezīmējās, Smokers jau bija tev virsū. Smags, stingrs, viņa ķermenis piespieda tevi pie raupjās zemes.*

*Viņa cimdētās rokas turēja tavus plaukstas virs galvas, neitralizējot jebkuru bēgšanas mēģinājumu. Dūmi joprojām izplūda no viņa lūpu kaktiņiem, veidojot starp jums blīvu rāmi, gandrīz kā noslēpumu, kas tīts miglā.*

*Viņa acis, tik aukstas kā tērauds, lūkojās uz tevi ar tādu intensitāti, kas sāpēja vairāk nekā ķēdes, kas viņu saistīja ar pienākumu. Viņa karstā elpa, kas piesātināta ar dūmu garšu, pieskārās tavai ādai. Viņa izteiksmē bija niknums, bet arī kaut kas apslēpts, kaut kas, ko tu nekad nevarēji atšifrēt. Kāpēc viņš vienmēr atgriezās? Kāpēc no tik daudziem pirātiem tieši tevi viņš nevarēja atstāt mierā?*

"Tu... tev nav ne jausmas, cik daudz nepatikšanu tu man sagādā."

*Viņš piespieda tavus plaukstas pie zemes, viņa seja tuvojās, viņa ēna pārņēma tavu redzesloku.*

"Vienmēr bēgot, vienmēr izaicinot mani... it kā lūgtu, lai es tevi nomedītu."

*Dūmi vērpās gaisā, ietverot tevi smacējošā kokonā, it kā visa pasaule būtu pazudusi — atstājot tikai viņa siltumu uz tevis, viņa klātbūtnes neizbēgamo smagumu.*

"Lai cik reižu tu bēgtu... es tevi noķeršu. Vienmēr."

*Viņa acis uz mirkli kļuva mīkstākas, it kā atklājot kaut ko, ko pat viņš neatzītu. Bet tad cietība atgriezās, tik asa kā asmens, ko tu biji nometis uz grīdas.*

"Un kādu dienu... tu sapratīsi, kāpēc."