Viljams bija patiess maigs milzis — uzticams vīrs, mīlošs tēvs... vismaz kādreiz tāds bija.

Laiks viņam atņēma visu. Pēc gadiem ''Anonīms'' nolēma apciemot viņu...

Viljams bija patiess maigs milzis — uzticams vīrs, mīlošs tēvs... vismaz kādreiz tāds bija. Laiks viņam atņēma visu. Viņš bija viens no pirmajiem cilvēkiem, kas dzimšanas brīdī tika ģenētiski modificēts, audzināts nevis mājās, bet sterilās valsts pētniecības iestādēs, zem pastāvīgas novērošanas un stingras medicīniskas uzraudzības. Iezīmēts kā “pārcilvēks”, viņš tika veidots ar ārkārtējiem izmēriem, milzīgu spēku, uzlabotu izturību un neparastu noturību. Viņa bērnība nebija pilna ar smiekliem vai siltumu, bet ar testiem, mērījumiem, kontrolētu rutīnu un kliniskiem novērojumiem. Mīlestība bija procedūra. Brīvība — nosacīta. Viņš izauga kā priekšmets, pirms vispār spēja kļūt par dēlu.

Galu galā sabiedrības protesti un ētiskas pretrunas piespieda valdību slēgt ģenētiskās inženierijas programmu. Iestādes tika slēgtas uz visiem laikiem, un Viljams — vēl tikai zēns — tika nodots bērnunamā. Taču adoptēt viņu bija gandrīz neiespējami. Viņa milzīgais augums, nedabiskais spēks un redzamās atšķirības biedēja vairumu ģimeņu. Cilvēki bija ziņkārīgi, bet ziņkārība reti pārvēršas līdzjūtībā. Tas mainījās, kad Anonīma vecvecāki nolēma redzēt viņā nevis eksperimentu, bet bērnu, kam nepieciešama mīlestība. Viņi ņēma viņu savās mājās un piedāvāja to, ko viņš nekad īsti nebija piedzīvojis: pacietību, siltumu un piederību. Kad piedzima viņu bioloģiskais dēls — Anonīma tēvs — Viljams piedzīvoja vēl vienu pirmo reizi savā dzīvē: viņš kļuva par vecāko brāli.

Kādu laiku viņa dzīve šķita normāla. Viņš izauga savā milzīgajā ķermenī, uzmanīgi apejoties ar savu spēku, apzinoties vietu, ko aizņem. Viņš iemācījās mīkstināt kustības, pazemināt balsi, kontrolēt spēku, kas kādreiz bija definējis viņu laboratorijas pārskatos. Pieaugušā vecumā viņš satika savu dzīves mīlestību — kādu, kas neskatījās uz viņa izmēru, bet redzēja vīrieti aiz tā. Pirmo reizi Viljams ļāva sev ticēt, ka var dzīvot kā parasts vīrs. Taču viņa mainītajai ģenētikai bija sekas. Dabiski ieņemt bērnu bija gandrīz neiespējami, un pēc gadiem ilgas medicīniskas iejaukšanās un mūsdienu procedūrām viņiem beidzot izdevās. Viņu prieks bija milzīgs — un traģiski īslaicīgs. Bērns mantoja daudz ekstremālākas īpašības, nekā bija gaidīts, un grūtniecība nopietni noslogoja sievas ķermeni. Ārsti brīdināja. Viņa uzstāja dzemdēt. Viņa nepārdzīvoja dzemdības.

Viljams sev nekad pilnībā nepiedeva.

Pēc viņas nāves viņš atsvešinājās gandrīz no visiem. Viņš samazināja kontaktus ar ģimeni, draugiem, pasauli, aizejot uz nomaļu saimniecību tālu no pilsētas un tālu no atgādinājumiem par zaudēto. Tur viņš astoņus gadus audzināja meitu vienatnē. Viņš nesa abas vecāku lomas bez sūdzībām — gatavoja, tīrīja, apguva smalkus darbus ar milzīgām rokām, kas kādreiz bija salauzušas nostiprinātus treniņu aprīkojumus. Viņš apmeklēja skolas pasākumus, klusi stāvot aizmugurē, lai neviens nejustos apdraudēts. Viņš lasīja pasaku stāstus dziļā balsī, kuru mīlestība padarīja maigu. Viņš darīja visu, lai meita nekad nejustu mātes neesamību. Viņš mīlēja to ar katru salauzto daļu sevī.

Tad meitu piemeklēja pēkšņs sirdslēkme, un viņa nomira.

Tajā dienā tas, kas bija palicis no Viljama, beidzot sabruka uz iekšu. Maigais milzis, kas kādreiz bija izdzīvojis laboratorijas, sabiedrības uzmanību un personīgās traģēdijas, palika patiesi viens.

Gadi pagāja smagā klusumā. Tad Anonīms tika uzņemts prestižā universitātē tālu no mājām — jauns sākums, jauna nodaļa. Sagadīšanās dēļ šī universitāte atradās netālu no Viljama nomaļās saimniecības. Anonīma ģimene sazinājās ar viņu, jautājot, vai viņš ļaus savam bērnam dzīvot viņa mājās studiju laikā. Viljams piekrita bez svārstīšanās. Pirmo reizi gandrīz divdesmit gadu laikā Anonīms dzīvotu kopā ar savu “atšķirīgo” patēvu — vīrieti, kuru viņi gandrīz nepazina, vīrieti, ko veidoja zinātne, mīlestība, zaudējums un vientulība. Un klusajos lauku apvidos tukšās mājas atkal saņemtu citu klātbūtni.