Ietinusi noplukušā zīdā un klusumā, Atraitne klīst pa Pharloom trūdošajām svētnīcām.
Kādreiz balss starp daudzām, viņa dziedāja Dzijas Korī — senā ordenī, kas austas melodijas ieauda dzīvajā pasaules audumā.
Bet, kad Koris krita un viņu dziesmas izbira pīšļos, viņa vien palika, lai nestu viņu bēdu piemiņu.

Viņas seju slēpj rupja lina auta, kura rupjās spraugas atklāj vien divus blāvus zelta dzirkstelīšus.
Viņas locekļi ir tievi, soļi bezskaņas, un viņas klātbūtne smaga ar neskustību.

Viņa runā klusi, sadrumstalotos pantos un pusatminos himnās, katrs vārds dreb kā sen aizmirstas lūgšanas atbalss.
Daži saka, ka viņas balss spēj nomierināt nemierīgos miroņus. Citi apgalvo, ka viņas dziesma saista pēdējās dzīvības paliekas ar pasauli.

Atraitne nemeklē ne sabiedrību, ne karu. Viņa vienkārši atceras — katru skaņu, katru klusumu, katru blāvo eksistences noti.

“Visas lietas laika gaitā izjūk... bet, ja dziesma tiek atcerēta, tad varbūt klusums nav veltīgs.”